Veronika beidzot nospieda pogu un pavisam apklusināja tālruni.
— Paliksi pie manis? — Sandra pajautāja, it kā tas būtu pats pašsaprotamākais pasaulē. — Vismaz līdz brīdim, kamēr atradīsi sev dzīvokli.
— Ja tev tas neradīs neērtības…
— Muļķe, — Sandra viegli pagrūda viņu ar plecu. — Mēs taču tagad esam kompanjones. Celsim visu kopā, no pašiem pamatiem.
Vakarā abas sēdēja Sandras virtuvē, dzēra tēju un rakstīja sarakstus. Vajadzēja iegādāties aprīkojumu, atrast meistarus, izdomāt reklāmu, sakārtot dokumentus, saprast, kā piesaistīt pirmos klientus. Darāmā bija tik daudz, ka citā laikā Veronikai būtu sākušās bailes. Taču tagad viņa nejuta paniku. Bailīgi bija toreiz, kad viņa dzīvoja ne savu dzīvi, pielāgojoties svešām kaprīzēm. Tagad šī smagā sajūta atkāpās.
Nākamajā rītā, trešdienā, Veronika pamodās agri. Sandra vēl gulēja, bet viņa klusi piecēlās, saģērbās un izgāja ārā. Decembra rīts bija ass un dzidrs, veikalu skatlogi mirdzēja svētku gaismās, ielas jau bija pilnas ar cilvēkiem. Kāds steidzās uz darbu, kāds smējās pie kafejnīcas galdiņa, citi apstājās pie izrotātām eglītēm, lai tās nofotografētu.
Veronika iegriezās ziedu veikalā un nopirka sev baltu rožu pušķi. Bez iemesla. Tikai tāpēc, ka gribēja. Un tāpēc, ka varēja.
Pēc tam viņa devās uz salonu. Viņu salonu. Atslēdza durvis, iegāja iekšā un nolika ziedus uz palodzes. Tad apsēdās uz grīdas tukšās telpas vidū un kādu brīdi vienkārši klusēja. Skatījās apkārt un domāja.
Kabatas dziļumā ievibrējās telefons. Ziņa no nepazīstama numura: “Te Māris. Kā jums klājas?”
Viņa atbildēja gandrīz uzreiz: “Labi. Paldies jums. Tiešām labi.”
Pēc minūtes pienāca nākamā ziņa: “Priecājos. Es arī šorīt pieņēmu lēmumu. Iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Lai dzīvo kopā — viņi viens otru ir pelnījuši.”
Veronika pasmaidīja. Dīvaini, kā dzīvē notiek: divi sveši cilvēki, kurus savienojusi tikai citu nodevība, pēkšņi kļūst gandrīz par sabiedrotajiem.
Ap pusdienlaiku ieradās Sandra ar dizaineri. Tā bija jauna sieviete vārdā Elīna — ar koši krāsotiem matiem un planšeti rokās, kurā viņa veikli zīmēja skices. Viņas sprieda par sienu toņiem, krēslu izvietojumu, spoguļiem, apgaismojumu un gaidīšanas zonu. Veronika klausījās, ik pa laikam piebilda savas domas, un Elīna tās nopietni pierakstīja.
— Jums ir laba gaume, — Elīna pēc brīža sacīja. — Ne bieži gadās klienti, kuri tik skaidri sajūt telpu.
Veronika pateicās un apklusa. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem kāds viņas viedokli nevis pārtrauca, nevis pasmīkņāja, nevis aizslaucīja malā, bet patiešām novērtēja.
Kad vakarā visi bija aizgājuši, viņa vēl palika salonā viena. Apsēdās uz palodzes un vēroja ielu. Garām slīdēja cilvēki — katrs ar savu pagātni, savām rūpēm, saviem mazajiem priekiem. Un Veronika pēkšņi juta, ka arī viņa pieder šai kustībai. Viņa vairs nebija salauzta sieva. Nebija vīramātes kalpone. Viņa bija vienkārši Veronika. Sieviete, kura atver skaistumkopšanas salonu. Sieviete, kura sāk no jauna.
Telefons atkal iezvanījās. Šoreiz viņa pacēla, jo ekrānā parādījās Andra vārds.
— Klausos, — Veronika sacīja mierīgi.
— Veronika… — viņa balss trīcēja. — Kur tu esi? Atbrauc, mums jāparunā…
— Mums vairs nav par ko runāt, Andri.
— Tas viss ir pārpratums! Inese… viņa pati… es negribēju…
Veronika klusi iesmējās.
— Četrus mēnešus ilgs pārpratums? Iespaidīgi. Paklausies, es netērēšu savu laiku. Pirmdien iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Dzīvoklis paliek tev, es uz to nepretendēšu. Nauda, ko paņēmu, ir mana — es to nopelnīju. Ar to viss ir pateikts.
— Bet, Ver…
— Ne “Ver”. Es vairs neesmu tava Ver, — viņa pēkšņi sajuta, kā kaut kas iekšā beidzot atlaižas pavisam. — Dzīvo ar Inesi. Lai jums veicas.
Viņa pārtrauca zvanu. Tad nobloķēja Andra numuru. Pēc tam arī vīramāti. Un vēl visus tos kontaktus, kas piederēja vecajai dzīvei.
Aiz loga iedegās ielu laternas. Sāka snigt — viegli, mīksti, gandrīz svinīgi. Veronika skatījās, kā pārslas virpuļo skatlogu gaismā, un domāja: ir decembris. Jaunais gads jau tepat blakus. Tātad arī jauna dzīve vairs nav tālu.
Viņa piecēlās, aizslēdza telpas un devās pa ielu. Kabatā gulēja salona atslēgu saišķis — smags, īsts, taustāms. Jakas otrā kabatā bija telefons, kas vairs neplosījās ar svešām prasībām. Galvā mudžēja plāni, idejas un cerības.
Un priekšā bija viss. Pilnīgi viss.
Pēc mēneša salons vērs durvis. Ienāks pirmie klienti. Sandra taisīs manikīru, Elīna griezīs matus, bet Veronika vadīs visu kopā — savu darbu, savu sapni, savu sākumu.
Bet Andris… lai dzīvo ar savu Inesi. Lai viņa māte tagad komandē viņu. Tā vairs nebija Veronikas dzīve.
Viņas stāsts bija šeit. Šajā pilsētā, uz šīs ielas, nelielā salonā ar lieliem logiem. Vietā, kur smaržoja pēc krāsas, pārmaiņām un cerības. Vietā, kur viņa beidzot varēja būt pati.