Tieši tā bija nauda, ko viņa bija atlikusi pirmajai iemaksai par iekārtām.
Veronika aizvēra acis. Deniņos pulsēja sāpes, it kā kāds no iekšpuses sistu ar mazu āmurīti. Un pēkšņi — kā zibens uzplaiksnījums — prātā iznira viņu kāzas. Pirms četriem gadiem, augustā. Toreiz Andris viņai lasīja paša sacerētus dzejoļus — neveiklus, mazliet smieklīgus, bet aizkustinošus. Solīja nest viņu uz rokām. Solīja, ka viņi būs viena komanda. Komanda… Cik rūgti tas tagad skanēja.
— Ver, tu vispār mani dzirdi?! — viņš aizkaitināti nobļāvās no istabas.
— Dzirdi, — Veronika atvēra acis. — Aiz iešu.
Viņa uzrāva mugurā jaku, steigā iebāza kājas kedās, paķēra somu un maku. Kāpņu telpā viņu sagaidīja mitruma un tabakas smaka. Lifts, kā jau parasti, bija apstājies kaut kur starp stāviem vai vienkārši nestrādāja. Septiņi stāvi lejup — gar aprakstītām sienām, gar durvīm, aiz kurām sieviete pilnā balsī lamāja bērnus.
Ārā knieba aukstums. Veronika gāja ātri, gandrīz skrēja uz diennakts veikalu pie stūra. Garām aizšāvās automašīnas, jauniešu bari smējās, kāds pozēja pie izgaismotas egles. Jaunais gads tuvojās, pilsēta bija ietērpta svētku gaidās. Tikai viņas galvā nebija ne eglīšu, ne salūta — tikai saraksts: alus, vistas, kartupeļi…
Veikalā bija pārāk spilgta gaisma un smacīgs gaiss. Viņa bez kavēšanās salika grozā visu vajadzīgo un devās pie kases. Sešdesmit trīs eiro. Maksājums izgāja. Kontā palika divi eiro. Divi eiro līdz divdesmit septītajam decembrim.
Kad Veronika atgriezās mājās, Andris jau gulēja uz dīvāna, izstiepies pa visu garumu, klusi krākdams, ar telefonu uz krūtīm. Televizors vēl joprojām kaut ko murmināja. Viņa nolika maisus virtuvē, izslēdza istabā gaismu un pievēra durvis.
Tad apsēdās pie galda. Izvilka telefonu un uzrakstīja Sandrai: “Nedusmojies uz mani. Es visu paskaidrošu.”
Tikai paskaidrot patiesībā nebija ko. Vai drīzāk — bija pārāk daudz. Un sākt viņa negribēja, jo pietiktu ar pirmo teikumu, lai viss sabruktu. Visa tā trauslā kāršu mājiņa, ko viņa pēdējos mēnešos bija turējusi kopā ar pēdējiem spēkiem, beidzot izjuktos līdz pamatiem.
Veronika atbalstīja galvu uz rokām un palika tā sēžam klusajā virtuvē. No krāna lēni pilēja ūdens, ledusskapja lampiņa ik pa brīdim iemirgojās. Rīt pienāks jauna diena. Pēc tam nākamā. Trešdien atnāks viesi, un viņa smaidīs, nesīs salātus, vāks šķīvjus. Vīramāte noteikti kaut ko piezīmēs par viņas frizūru vai kleitu. Bet Andris smiesies kopā ar pārējiem.
Jo tā tas bija noticis vienmēr.
No rīta Andris aizgāja agri — durvis noklaudzēja tik skaļi, ka šķita, visa siena nodreb. Ne atvadu, ne “labrīt”. Veronika gulēja, skatījās griestos un klausījās, kā kāpņu telpā pamazām izdziest viņa soļi. Telefonā rādīja septiņus. Varētu vēl stundu pagulēt, taču miegs vairs nenāca.
Viņa piecēlās un ieslēdza tējkannu. Izlietnē slējās netīro trauku kaudze no vakardienas vakariņām — protams, Andris nebija pacenties nomazgāt pat vienu šķīvi. Veronika automātiski saziepēja sūkli un sāka berzt šķīvjus, kad pēkšņi iezvanījās telefons. Nepazīstams numurs.
— Hallo?
— Veronika? — atskanēja vīrieša balss, sveša, ar vieglu akcentu. — Mani sauc Māris. Es zvanu par jūsu vīru.
Sirds viņai acumirklī iekrita kaut kur vēderā. Avārija? Slimnīca? Prāts uzreiz uzbūra visļaunāko — tā notiek, kad septiņos no rīta zvana svešinieks.
— Kas ir noticis? — viņa tik tikko izdvesa.
— Nekas bīstams. Es tikai gribēju jūs brīdināt… personīgi. — Viņš uz mirkli apklusa. — Jūsu vīrs tiekas ar manu sievu. Jau četrus mēnešus.
Veronika stāvēja ar slapju sūkli rokā un nespēja izrunāt ne vārda. Galvā iestājās tukšums. Balts, spalgas klusuma pilns tukšums.
— Jūs mani dzirdat? — vīrietis vaicāja.
— Jā, — viņa nočukstēja. — Es… kā jūs to uzzinājāt?
— Atradu viņu saraksti. Viņi plāno pēc Jaunā gada sākt dzīvot kopā. Andris viņai solījis, ka janvārī šķirsies no jums. Teica, ka viss jau esot izlemts.
Sūklis izslīdēja no pirkstiem un ar slapju plīkšķi iekrita izlietnē. Veronika ieķērās galda malā, lai nenoslīdētu zemē.
— Kas viņa ir? — viņa pajautāja, un pašas balss šķita sveša.
— Inese. Jūsu vīramātes draudzene.
Inese. Tā pati Inese, kura trešdien ieradīsies ciemos. Tā, kuras dēļ jāklāj galds divpadsmit cilvēkiem. Veronika pēkšņi iesmējās — saraustīti, histēriski, nespējot sevi apturēt.
— Jums viss kārtībā? — Māris satraukti pajautāja.
— Jā, — viņa atbildēja caur smiekliem. — Vienkārši… viņš lika man gatavot vakariņas viņai. Viņai un viņiem visiem. Jūs saprotat?
— Saprotu, — viņš klusi noteica. — Tāpēc arī piezvanīju. Es vairs negribēju klusēt.