…viss viņas prātā jaucās vienā neprātīgā virpulī.
“Viņam vajadzīga nauda kaut kam konkrētam…”
“Visu šo laiku viņš dzīvoja pie manis, tēloja nabagu, apgalvoja, ka līdzekļu nav, bet pats tikmēr krāja. Un krāja uz mana rēķina…”
“Un kura tad ir tā svarīgākā sieviete viņa dzīvē?”
No dusmām Laurai acīs saskrēja asaras. Viņu pārņēma nervozs drebulis — šķita, ka trīc ne tikai rokas, bet viss ķermenis. No pusnakts līdz pat četriem rītā viņa grozījās, pārdzīvoja, dusmojās un atkal mēģināja salikt dzirdēto pa plauktiņiem. Aizmigt izdevās tikai tad, kad spēki bija galīgi izsīkuši, un pamodās viņa vien ap pusdienlaiku.
“Par šķiršanos te vispār nav ko apspriest,” Laura domās sev pateica, pieceļoties no dīvāna. “Bet vispirms man jānoskaidro, ko šis nelietis no manis slēpj. Andris taču teica, ka rīt iemaksās naudu. Tātad rīt es uzzināšu — kur tieši.”
Ar šo domu viņa devās uz dušu.
Visu dienu Laura rosījās pa māju. Tīrīja, kārtoja, gatavoja, darīja ierastos sieviešu darbus un centās neļaut sejā parādīties tam, kas iekšā vārījās kā katls uz uguns. Vakarā, kad Andris atgriezās no vecākiem, viņa jau bija pieņēmusi lēmumu neizrādīt ne mazāko aizdomu ēnu. Šķiršanās viņai bija skaidra kā diena, tomēr uzvedās viņa mierīgi — it kā nekas nebūtu noticis.
Pirmdien Laura atcēla visus savus plānus. Tiklīdz Andris izgāja uz darbu, viņa ātri un nemanāmi devās viņam pakaļ. Iepriekšējā dienā viņa bija nopirkusi nelielu atslēgu piekariņu ar atrašanās vietas noteikšanu un paslēpusi to vīra somā.
Izsaukusi taksometru, Laura sāka sekot Andrim. Vispirms viņš aizbrauca uz banku. Pēc tam devās pie kādas biroju ēkas. Laura palika mašīnā un vēroja ieeju. Taču patiesais pārsteigums viņu piemeklēja pēc dažām minūtēm — tajā pašā ēkā iegāja arī viņas vīramāte Inese.
“Tātad arī viņa tajā visā ir iekšā,” Laura sakoda zobus. “Piesedz dēliņa izgājienus. Lieliska ģimenīte, neko teikt… Nu labi, paskatīsimies, ko jūs tur esat izdomājuši. Ko viņi vispār var darīt šādā vietā?”
Kad Andris un Inese beidzot iznāca no ēkas, Laura vēl nedaudz pagaidīja. Tad viņa samaksāja šoferim un devās uz biroju nama ieeju.
“Iespieddarbu darbnīca… deju studija…” viņa klusām lasīja uz norādēm izvietotos uzņēmumu nosaukumus.
“Logu tirdzniecība — nē. Kāzu organizēšana — arī nē. Tulkošanas birojs — diez vai…”
Viņa virzījās tālāk, skaļi čukstus pārlasot uzrakstus un tūlīt pat atmetot nederīgos variantus.
“Modeļu aģentūra — noteikti nē. Fotostudija… arī neizklausās pēc tā.”
— Kundze, vai jums var kā palīdzēt? — pie viņas pienāca apsargs.
Laura acumirklī saņēmās.
— Mans vīrs tikko šeit bija kopā ar savu māti. Viņi aizmirsuši vienu dokumentu. Mani atsūtīja tam pakaļ, — viņa ātri izdomāja, ļaujoties pirmajam impulsam.
— Viņi bija pie attīstītāja. Jums vajadzīga nekustamā īpašuma pārdošanas nodaļa. Iedodiet, lūdzu, personu apliecinošu dokumentu, es tūlīt izrakstīšu caurlaidi, — apsargs laipni paskaidroja.
Lauras uzvārds sakrita ar Andra uzvārdu. Tas nostrādāja perfekti. Apsargs pat ne mirkli nesāka šaubīties, ielaida viņu iekšā un vēl sīki izstāstīja, kur jāiet.
— Labdien. Te pirms brīža bija mans vīrs ar savu māti. Viņš palūdza, lai paņemu dokumentu kopijas. Vai jūs, lūdzu, varētu tās izdrukāt? — ienākusi vajadzīgajā kabinetā, Laura mierīgā balsī iepazīstināja ar savu “uzdevumu”.
— Jā, protams, tūlīt, — atsaucās smaidīga darbiniece.
Meitene izdrukāja papīrus, kārtīgi salika tos mapē un pasniedza Laurai.
Jau gaidot taksometru, Laura atvēra mapi un sāka lasīt. Ar katru rindu viņas seja kļuva arvien stīvāka.
“Trīsistabu dzīvoklis jaunajā dzīvojamo māju kompleksā Rīgā… Astoņdesmit kvadrātmetri… Veikta pirmā iemaksa… Māja tiks nodota ekspluatācijā pēc pusgada… Dzīvoklis reģistrēts uz Ineses vārda…”
Viņa pārlapoja lapas vēlreiz, it kā cerētu, ka kaut ko pārpratusi.
“Tātad tur aizgāja visa nauda, kamēr es palīdzēju viņiem izdzīvot,” Laura nikni saspieda mapi rokās. “Andrim naudas nav, bet mammītei dzīvoklim gan pietiek!”
Taksometrs piebrauca, un Laura nosauca adresi ārpus pilsētas — pie Andra brāļa Jura.
“Simt procenti, ka nekāds remonts tur nenotiek,” viņa domāja, sēdēdama aizmugurējā sēdeklī un skatīdamās bukletā uz skaistajām dzīvojamā kompleksa vizualizācijām. “Viņiem vienkārši vajadzēja lielāku summu pirmajai iemaksai.”
Viņa vēlreiz ieskatījās dokumentos.
“Četrdesmit tūkstoši eiro iemaksāti. Nabaga radinieciņi… Es dodu viņiem naudu pārtikai un ikdienai, lai palīdzētu uzlabot dzīvi, bet viņi…”
Vārdi aptrūkās. Dusmas bija pārāk lielas.
— O, Laura! Kā tu te gadījies? — Juris, Andra brālis, samulsis pasmaidīja, kad ieraudzīja viņu pie vārtiem.
— Sveiks. Braucu garām, un man izlādējās telefons. Šoferim nebija lādētāja, bet tava māja sanāca tieši pa ceļam, — Laura bez vilcināšanās izdomāja atbildi. — Vai varu pie tevis mazliet uzlādēt telefonu?
— Protams, nāc iekšā, — Juris atvēra vārtus.
“Lūk, arī pierādījums,” Laura nodomāja, ar skatienu pārslīdot pāri sakoptajai, mājīgajai un acīmredzami jau izremontētajai mājai.
— Juri, vīramāte man kaut ko stāstīja par remontu. Es sapratu, ka tas jau ir pabeigts?