— Jā, lielākā daļa darbu bija pabeigta jau pagājušajā gadā, — Juris atbildēja, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. — Trešais stāvs vēl palicis, bet tur nekā steidzama nav. Pasaukšu kādu draugu, un mēs ātri tiksim galā. Bet paskaties, kādu viesistabu uztaisījām! Skaisti, vai ne?
Laura vairs neklausījās. Viņai pietika ar dažiem teikumiem, lai viss saliktos pa vietām.
“Nu ko, Andri, tagad tev tiešām ir beigas,” viņa domās noskaldīja un, gandrīz neredzot ceļu sev priekšā, devās atpakaļ uz pilsētu. “Veselu gadu tu mani izmantoji. To es tev nepiedošu. Nekad.”
Atgriezusies dzīvoklī, Laura bez liekām kustībām izvilka divus koferus un sameta tajos Andra mantas. Ne rūpīgi, ne saudzīgi — kā pagadījās. Pēc tam viņa telefonā atvēra lietotni un pārbaudīja, kur atrodas vīrs. Karte uzrādīja labi zināmu restorānu Rīgā.
Laura izsauca taksometru, ielika abus koferus bagāžniekā un aizbrauca uz norādīto adresi. Šaubām vairs nebija vietas. Pa logu viņa skaidri redzēja Andri un viņa māti — abi sēdēja pie galdiņa, smaidīja, pacēla glāzes un svinēja savu veiksmīgo darījumu.
Sakodusi zobus, Laura iegāja restorānā. Viesmīļi mēģināja viņu apturēt, satraukti kaut ko jautāja, taču viņa, neapstājoties, iestūma zālē abus koferus un ar skaļu grūdienu nolika tos tieši pie vīra galda.
— Laura? Tu? Kas te notiek? — Andris apjucis blenza uz sievu.
Viņa neatbildēja. Laura atvēra somu, izvilka dzīvokļa iegādes dokumentu kopijas un nometa tās uz galda. Papīri ielidoja tieši zupas šķīvī. Smalkais jūras velšu ēdiens izšļakstījās pāri malām. Taukainais buljons notecēja pa vīramātes balto blūzi, bet milzīga garnele noslīdēja tieši uz Andra biksēm.
— Jūs abi laikam esat prātu zaudējuši, — Laura gribēja pateikt daudz mierīgāk, taču sevī sajuta, ka šoreiz pieklājīgi vārdi nebūs vietā.
Un viņa sāka kliegt. Skaļi, asi, ar vārdiem, kurus parasti sabiedriskās vietās nelieto. Pie blakus galdiņiem cilvēki sastinguši pagriezās uz viņu pusi, un restorānā pēkšņi iestājās spriedzes pilna uzmanība.
— Sliņķi, uzturējamais, nodevēj! Veselu gadu tu dzīvoji uz mana rēķina! Stāstīji, ka tev nav naudas, žēlojies par darbu, bet tikmēr pirki mātei dzīvokli! — Laura ar riebumu paskatījās uz Andri.
Tad viņa pagriezās pret vīramāti.
— Un jūs? Jūs vispār esat kā dēle! Es devu naudu, lai gan jūs varējāt ņemt kredītu. Neticu, ka jūsu dēliņš gada laikā pats nopelnīja četrdesmit tūkstošus eiro.
Laura pacēla balsi vēl skaļāk un pagriezās pret restorāna apmeklētājiem:
— Es viņai nopirku veļasmašīnu, viņam — ziemas riepas, apmaksāju atvaļinājumu. Šim neveiksminiekam telefonu pirku es, datoru pirku es, drēbes arī pirku es!
Viņa atkal pievērsās Andrim.
— Un visu šo laiku tu meloji, ka darbā netiec galā. Izlūdzies naudu, tēloji nabadziņu, bet aiz muguras krāji. Nu īsta žurka…
Andris un viņa māte mēģināja kaut ko iebilst, taču Laura viņus momentā apklusināja.
— Klusu! Es vēl neesmu beigusi! — viņa uzrūca tik skaļi, ka pat viesmīļi atkāpās.
— Andri, mēs šķiramies. Es atradīšu labāko advokātu pilsētā un atgūšu no tevis visu, ko tu no manis esi izspiedis. Tavas mantas ir šajos divos koferos, — Laura ar kāju pagrūda vienu no tiem.
Viņa pieliecās tuvāk un, skatoties viņam tieši acīs, piebilda:
— Ja tu kaut reizi mēģināsi man piezvanīt vai pienāksi tuvāk par metru, es tevi tā nolikšu pie vietas, ka ilgi atcerēsies. Man vienalga, ka esi vīrietis un lielāks par mani. Ar sievietēm tā neizturas. Nekad. Neviens vīrietis pasaulē. Un tu jo īpaši.
Laura smagi izelpoja. Tad pēkšņi paņēma zupas šķīvi un pārlēja tā saturu pāri Andra kreklam.
— Vakariņas beigušās.
Paceltu galvu viņa izgāja no restorāna. Aiz muguras palika klusa, sastindzis gaiss, kurā neviens vairs neuzdrošinājās pat iečukstēties.
Laura un Andris izšķīrās. Advokāts izrādījās tik prasmīgs, ka Andra tēvam nācās pārdot automašīnu, lai nokārtotu visas izmaksas.
Andris pārvācās pie vecākiem. Tagad viņš aktīvi meklē jaunu sievieti — paklausīgu, turīgu un gatavu rūpēties gan par viņu, gan par viņa ģimeni. Kredīta maksājumi paši no sevis nepazūd, un tas nav ātrs process. Taču pagaidām viņam nav paveicies.
Pēc pusgada Laura iepazinās ar veiksmīgu, patstāvīgu vīrieti, kurš par viņu rūpējās tā, kā viņa agrāk pat nebija uzdrošinājusies sapņot. Vēlāk viņai piedzima meitiņa. Runā, ka tagad Laura dzīvo laimīgā laulībā.
Kad kāda draudzene nesen pajautāja par Andri, Laura mierīgi atbildēja:
— Neviens cilvēks mūsu dzīvē neparādās tāpat vien. Vieni atnes prieku, citi norūda raksturu.
Pēc īsas pauzes viņa vēl piebilda:
— Pacietība, protams, ir laba lieta. Bet dzīve ir pārāk īsa, lai ilgi paciestu to, kas dara nelaimīgu.