dzīvokļa remontam, bet tu viņu vienkārši aizraidīji. Vēl arī paspēji sarunāt visādas riebeklības. — Andris neapmierināti savilka seju un iegāja viesistabā. — Ar tevi vispār viss kārtībā?
— Pagaidi, es kaut ko nesaprotu… Tu tagad viņu aizstāvi? Tu nopietni uzskati, ka man jāapmaksā tava brāļa remonts? — Laura ar troksni aizvēra grāmatu.
— Mēs visi sametamies, lai viņam palīdzētu. Tā rīkojas ģimene. Ģimenē cilvēki viens otru atbalsta, nevis pagriež muguru… — Andris apsēdās uz dīvāna un sakrustoja pirkstus. — Mani vecāki iedeva, viņa sievas vecāki iedeva, es arī pārskaitīju. Tagad pienākusi tava kārta.
— Cik aizkustinoši. — Laura iesmējās bez prieka. — Tātad veļasmašīnai jūsu vecākiem naudas nebija. Ziemas riepām arī ne. Atvaļinājumam — ne tik. Bet, tiklīdz Jurim ievajadzējās remontu, nauda pēkšņi atradās.
Viņa uz mirkli apklusa, tad paskatījās uz vīru vēl ciešāk.
— Un vēl interesantāk ir tas, kur tu pats to naudu izraki. Jo katru reizi, kad es tev kaut ko lūdzu vai kad pienāk laiks par kaut ko samaksāt, tu, izņemot pārtiku, vienmēr esi tukšā.
— Laura, tu taču zini, ka es strādāju ar nekustamajiem īpašumiem… Reizēm darījumi ir, reizēm nav. Vakar izīrēju dzīvokli, un pirmais, ko izdarīju, — aizsūtīju naudu mammai. — Andris noņēma pulksteni, nolika to uz galda un izstiepa roku, it kā šis paskaidrojums visu atrisinātu.
— Andri, tava kase ir tukša nepārtraukti. Visa gada laikā es neatceros nevienu mēnesi, kad tu būtu atnesis mājās vairāk par četriem simtiem eiro. Es tikmēr pelnu ap pieciem tūkstošiem mēnesī. — Laura pārmeta kāju pār kāju un atgāzās krēslā. — Starp mums ir tāda finansiāla aiza, ka tajā varētu ielikt visu Rīgas apkārtni.
— Veselu gadu es tevi uzturu… Drēbes tev pērku es, tavu pirmslaulību kredītu nomaksāju es, uz jūru mēs arī braucām par manu naudu. Tad pasaki man — kurš šajā mājā ir vīrietis? Tu? Kāds alfa tēviņš? — Viņas skatiens kļuva ass kā nazis.
— Es neesmu nekāds alfa tēviņš, vienkārši tagad man nav naudas. Būs projekts, būs arī miljoni. Un to, ka tu mani šodien neatbalstīji, es atcerēšos. Kad viss aizies… tad parunāsim. — Andris piecēlās un devās uz guļamistabu.
Viņam nebija, ko atbildēt, tāpēc strīdu viņš vienkārši pārtrauca, atstājot sev iedomāto pēdējo vārdu.
— Vispirms izdomā, kā tam tavam projektam vispār “aiziet”! Tu pat bērnu man nespēj sagādāt! — Laura dusmās uzsauca viņam pakaļ.
Viņai jau bija trīsdesmit pieci, un viņa ļoti gribēja bērnus. Andris, kurš bija piecus gadus jaunāks, vesela gada laikā nebija spējis viņai palīdzēt piepildīt šo vēlēšanos.
Tajā vakarā Laura nolēma, ka vīram beidzot jāsaņem skaidrs un ciets signāls: viņa ģimene vairs nedzīvos uz viņas rēķina. Viņa izņēma no skapja rezerves gultasveļu, izvilka viesistabas dīvānu un nolēma iet gulēt agrāk. Taču drīz vien viņu sagaidīja trieciens, kam viņa nebija gatava.
Ap pusnakti Laura pamodās un devās uz vannasistabu. Ejot garām gaitenim, viņa pamanīja, ka virtuvē deg gaisma. Ar acs kaktiņu sieviete ieraudzīja Andri — viņš sēdēja un klusinātā balsī ar kādu runāja pa telefonu.
— Nē, viņa neko nenojauš. Mēs jau gandrīz esam galā. Parīt es varēšu iemaksāt naudu. Vajadzīgā summa praktiski ir savākta.
Laura sastinga uz vietas. Viņa nekustējās un centās uztvert katru vārdu. Jo ilgāk viņa klausījās, jo platākas kļuva viņas acis.
— Neuztraucies, tu esi pats svarīgākais cilvēks manā dzīvē. Es taču teicu, ka atrisināšu šo problēmu. Viss būs kārtībā, — Andris čukstēja tik maigi, kā viņš ar Lauru sen nebija runājis.
“Kas tas ir? Tātad es neesmu viņa dzīvē svarīgākā sieviete? Viņam ir kāda cita?” Laura šausmās aizsedza muti ar plaukstu, bet Andris turpināja sarunu.
— Jā, šogad man izdevās sakrāt jau diezgan normāli. Tev bija taisnība… Pārvākties uz Lauras dzīvokli, lai varētu atlikt vairāk naudas, bija lieliska doma. Vēlreiz paldies par to padomu.
Viņš piecēlās no krēsla un ielēja sev glāzē vīnu.
Laura saprata, ka saruna tuvojas beigām. Aizmirsusi, ka vispār bija gājusi uz vannasistabu, viņa klusi un ātri atkāpās atpakaļ uz viesistabu.
“Viņš ar kādu visu laiku ir vienojies…”
“Bet pirms kāzām vienojās ar mani…”
“Un visu šo laiku viņš mani vienkārši izmantoja…”
Laura gulēja dīvānā, nekustīga kā sastindzis akmens. Sirds dauzījās tik skaļi, it kā krūtīs trauktos vilciens, un domas viņas galvā griezās kā virpulī.