— Jūsu lūgums… tas jau pārkāpj jebkādas nekaunības robežas. Savāciet savas pretenzijas un ārā no manas mājas! — Laura asi parāva vaļā ārdurvis.
— Jūsu dēls jau veselu gadu sēž man uz kakla. Un tagad jūs esat izdomājusi, ka man uz saviem pleciem jāuzkrauj vēl visa jūsu ģimene? Vai man mugura no tā nesalūzīs? — vedekla pagrūda mēteli apstulbušās vīramātes virzienā.
— Jūs vispār saprotat, ko runājat? Vai tad, kad Dievs dalīja sirdsapziņu, jūs stāvējāt rindā pēc bezkaunības? — Laura ar riebumu palūkojās uz Inesi.
— Laura, kā tu ar mani runā? — īgni nomurmināja vīramāte, acīmredzami negrasoties doties prom.
— Vai tiešām tik grūti palīdzēt mana dēla brālim? Tev taču naudas tik daudz, ka vistas pakaļ nedziedātu, — Inese ar sānu skatienu nopētīja moderno, grezni iekārtoto viesistabu.
— Jā, nauda man ir. Tikai jums ar to nav lielāka sakara kā sniegam ar Sahāras tuksnesi, — Laura uzliesmoja. — Kāpēc, pie velna, man būtu jāapmaksā jūsu otra dēla remonts? Viņam pašam roku nav?
— Laura, viņam tagad ir ļoti smagi ar finansēm. Jau trīs mēnešus nevar atrast darbu… Remonts apstājies pusratā. Viņi ar mazu bērnu dzīvo kā būvlaukumā, — Inese dziļi nopūtās savā ierastajā, teatrālajā manierē.
Ikreiz, kad Inese nāca pie vedeklas prasīt naudu, viņa nopūtās tik traģiski, it kā uz viņas pleciem gulētu visas pasaules nelaimes, un tūlīt pat sāka sūdzēties par dzīves grūtumiem.
Parasti Laura tomēr piekāpās. Viņa strīdējās, dusmojās, aizrādīja, bet beigās pārskaitīja vajadzīgo summu. Šoreiz viss izvērtās citādi. Dēla sieva kategoriski atteicās palīdzēt. Tā bija pirmā reize, kad vīramāte no viņas saņēma skaidru “nē”.
— Tā nav mana problēma, ka jūsu otrais dēls ir slinks un nederīgs. Nevarot darbu atrast… — Laura joprojām stāvēja durvīs un pat nedomāja atkāpties.
— It kā man nauda kristu no debesīm, — viņa savilka lūpas šaurā līnijā. — Vai jūs kaut reizi esat aizdomājusies, ka pēc katra jūsu “sīkā lūguma” man nākas strādāt vēl vairāk? Kaut vienu reizi?
— Laura, es taču nekad tev neko īpašu neesmu prasījusi. Tikai tādus niekus… — Inese nolika mēteli uz mazā skapīša priekšnamā.
— Vienreiz dzīvē es pie tevis atnācu ar patiešām svarīgu lūgumu. Un ko saņemu? Atteikumu, — viņa gribēja turpināt, taču Laura viņu pārtrauca.
— Vienreiz dzīvē? — Laura iepleta acis. — Pagājušajā mēnesī es jums nopirku veļasmašīnu. Pirms diviem mēnešiem pieliku piecsimt eiro jūsu atvaļinājumam. Oktobrī jūsu vīram nopirku ziemas riepas. Tas, jūsuprāt, ir “vienreiz dzīvē”?
Vīramāte saminstinājās, bet Laura vairs neapstājās.
— Vai arī palīdzība jūsu izpratnē sākas tikai tad, kad man jāizvelk no kabatas vairāk nekā desmit tūkstoši eiro? — vedekla vairs nemēģināja slēpt aizkaitinājumu.
— Jums laiks doties. Jo ilgāk jūs šeit stāvat, jo vairāk mani kaitināt, — Laura strauji pienāca Inesei klāt, paķēra mēteli no skapīša, iespieda to viņai rokās un gandrīz vai ar spēku izvadīja sievieti aiz durvīm.
— Es visu izstāstīšu tavam vīram. Lai viņš zina, kā tu izturies pret viņa māti. Tu atteici naudu pašam tuvam radiniekam! — Inese nošņāca un pazuda lifta virzienā.
— Jūs man neesat nekāda radiniece! — Laura uzsauca viņai pakaļ.
— Un, ja tā turpināsies, arī jūsu dēls ilgi par manu radinieku nepaliks, — viņa aizcirta durvis.
— Nu gan… pilnīgi sajaukuši robežas. Es netaisos uzturēt visu viņu dzimtu. Atraduši muļķi, — Laura atvēra logu, lai izvēdinātu vīramātes smacīgo parfīmu.
Viņa paņēma rokās grāmatu, sāka lasīt gandrīz mehāniski un nepamanīja, kā aizritēja vairākas stundas. Taču īstā jezga sākās tikai vēlāk.
Ap astoņiem vakarā no darba atgriezās Andris, Lauras vīrs. Atšķirībā no sava brāļa Andris vismaz strādāja. Tiesa, ar viņa algu knapi pietika pārtikai. Sievas naudu viņš izmantoja labprāt un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem.
Acīmredzot vēlme dzīvot uz citu rēķina viņu ģimenē bija iedzimta.
— Laura, kāpēc tu nepalīdzēji manai mammai? — tikko pārkāpis slieksni, Andris uzreiz metās sievai virsū.
— Ar ko tieši? — Laura pacēla acis no grāmatas un mierīgi paskatījās uz viņu.
— Tu ļoti labi saproti, par ko es runāju. Mamma taču pie tevis lūdza naudu manam brālim.