Kad aiz Ineses un Pētera mugurām noklikšķēja durvju slēdzene, dzīvoklī iestājās tāds smagums, it kā gaiss būtu sabiezējis pirms negaisa. Andris pagriezās pret sievu. Viņa skatienā bija tik daudz neizteiktu jautājumu, ka Annai uz mirkli gandrīz pārtrūka savaldība. Tomēr viņa sakoda zobus un noturējās.
— Paklausies… es negribēju, lai viss aiziet tik tālu, — Andris iesāka nedroši. — Viņiem tiešām bija sarežģīti. Tas remonts, visa tā situācija…
Anna pacēla acis. Nogurums viņas sejā bija dziļāks par dusmām.
— Kāds remonts, Andri? Viņi pat neko nebija sākuši. Tavi vecāki vienkārši nolēma ienākt manā mājā un ieņemt to kā cietoksni. Un tu viņiem to atļāvi.
— Nerunā tā! — Andris uzliesmoja, it kā viņu būtu aizskāruši līdz asinīm. — Viņi neko ļaunu nedomāja. Viņiem tikai šķita, ka visiem kopā būs vieglāk.
— Kam vieglāk? — Anna nolaidās uz dīvāna, it kā spēki pēkšņi būtu pametuši ķermeni. — Tev? Viņiem? Vai kaut reizi kāds padomāja arī par mani?
Andris apsēdās blakus un pastiepa roku pēc viņas plaukstas, kā cilvēks, kurš slīkst un ķeras pie pēdējā salmiņa. Taču Anna jau bija aizgājusi pārāk tālu — ne telpā, bet sevī.
— Annīt, mēs vēl varam visu labot. Es ar viņiem parunāšu, es apsolu…
— Nē, Andri, — viņa atbildēja tik klusi, ka balss gandrīz izšķīda telpā, tomēr tajā bija tērauda stingrība. — Labot vairs nav ko. Es iesniegšu šķiršanās pieteikumu.
— Ko?! — Andris pielēca kājās. Acis viņam iepletās, it kā zem kājām pēkšņi būtu atvērusies bedre. — Šādas muļķības dēļ?
Anna rūgti pasmaidīja. Tajā smaidā nebija ne maiguma, ne cerības — tikai sāpes, kas bija kļuvušas aukstas.
— Muļķības? Tu tiešām to tā sauc? To, ka ļāvi saviem vecākiem komandēt manā dzīvoklī? To, ka ne reizi neiestājies par mani? Tu zināji, ka viņi grasās palikt šeit uz visiem laikiem, un klusēji. Tā nav kļūda, Andri. Tā ir nodevība.
Nākamajā rītā Anna devās uz tiesu. Viņas rokas netrīcēja, jo lēmums bija nobriedis līdz galam — ciets un nemaināms kā akmens. Kad viņa atgriezās mājās, viņu nepārņēma ne bailes, ne nožēla. Bija tikai tukšums un savāda viegluma sajūta, it kā no pleciem beidzot būtu nocelta slapja, smaga sega.
Andris vēl kādu laiku plosījās starp viņu un saviem vecākiem. Viņš nāca pie durvīm ar ziediem rokās, izskatīdamies pēc pagātnes ieraduma, no kura cilvēks nespēj atteikties. Tā bija neveikla un bezpalīdzīga vēlme izlikties, ka vēl pastāv kaut kas glābjams.
— Es visu sapratu, Anna. Lūdzu, pamēģināsim vēlreiz…
Taču viņa palika nelokāma kā ass ziemas vējš.
— Nē, Andri. Tu izvēlējies savu ceļu. Es izvēlos savējo.
Pēc šķiršanās dzīve it kā ievilka dziļu elpu. Anna sāka iet uz peldbaseinu, mainīja frizūru, nopirka apģērbu, kas agrāk būtu izsaucis Ineses greizo skatienu, un pat pacēla glāzi kopā ar draugiem, ar kuriem iepriekš nebija uzdrīkstējusies brīvi nosvinēt nevienu vakaru. Viss, par ko viņa reiz bija tikai klusi sapņojusi, tagad pamazām pārvērtās īstenībā.
Kādā vakarā, sēžot mīkstajā krēslā ar grāmatu klēpī, Anna pēkšņi saprata, ka vairs neatceras, kad pēdējo reizi bija jutusies tik dzīva.
— Brīvība, — viņa nočukstēja, pārlaidusi skatienu savam siltajam, mierīgajam dzīvoklim. — Lūk, kas patiesībā ir svarīgs.
Tajā brīdī iezvanījās telefons, izraujot viņu no domām. Protams, zvanīja Inese. Vēl viens mēģinājums.
Anna paskatījās uz ekrānu, bet neatbildēja. Pēc brīža viņa izdzēsa numuru. Pirksti bija mierīgi, sirds — klusa. Tas vairs nebija viņas stāsts. Un tās vairs nebija viņas sāpes.
Viņas priekšā atradās jauna dzīve. Tāda, kurā neviens bez atļaujas neielaužas viņas telpā, kur viņa pati izvēlas, kam atvērt durvis un kam uzticēties. Un ar to pietika.