“Šis dzīvoklis pieder man. Un es netaisos…” — Anna sacīja, ar pēdējiem spēkiem savaldot balsi

Nežēlīgi un netaisni justies svešai.
Stāsti

— Es teicu, lai jūs atstājat manu dzīvokli, — Anna atkārtoja, šoreiz jau daudz skaļāk. Viņas balss bija cieta un auksta, kā akmens plāksne. — Tūlīt pat. Savāciet savas mantas un ejiet prom.

Klusums, kas nokrita pār virtuvi, šķita gandrīz apdullinošs. Inese kļuva pelēcīgi bāla, Pēteris apjucis mirkšķināja acis, bet Andris stāvēja ar pavērtu muti un lūkojās tukšumā, it kā nespētu saprast, kas īsti notiek viņa acu priekšā.

— Tu to nevari darīt… — Inese iesāka, vēl aizvien neticēdama dzirdētajam.

— Varu gan, — Anna atcirta, neatraudama skatienu no viņas sejas. — Šis ir mans dzīvoklis. Mans īpašums. Un no šī brīža es vairs neļaušu nevienam šeit mani komandēt.

Viņa pagriezās un stingri devās uz viesistabu, kur bija iekārtojušies Andra vecāki. Bez liekiem vārdiem Anna sāka likt kopā viņu mantas. Katra minūte vilkās bezgalīgi, rokas trīcēja, tomēr viņa neapstājās. Tagad apstāties nozīmētu atkal atkāpties.

— Anna, beidz! — Andris satvēra viņu aiz rokas. Viņš izskatījās kā apmaldījies zēns, kurš pēkšņi nonācis svešā, biedējošā vietā. — Tu nedrīksti tā izturēties pret maniem vecākiem!

— Drīkstu, — Anna izrauta roku no viņa tvēriena, sakoda zobus un norija sevī visu, kas mutuļoja krūtīs. — Un, ja tu tam nepiekrīti, vari doties kopā ar viņiem.

— Ko tu ar to gribi teikt? — Andris atkāpās soli atpakaļ. — Tu grasies izmest arī mani?

— Nē, — Anna lēni papurināja galvu. — Es tev dodu izvēli. Vai nu tu paliec šeit ar mani un pieņem manus noteikumus, vai arī aizej kopā ar saviem vecākiem.

— Nepateicīgā! — Inese iekliedzās, aizvainojumā savilkusi lūpas šaurā līnijā. — Mēs taču visu darījām ar labu sirdi, tavā labā, bet tu…

— Jūsu mantas jau tiek savāktas, — Anna viņu pārtrauca. — Jums ir piecas minūtes, lai pamestu dzīvokli.

— Un, ja mēs neiesim? — Inese samiedza acis, sejā parādoties nievājošam smīnam.

— Tad es izsaukšu policiju, — Anna atbildēja mierīgi. Viņas skatiens pat nenotrīsēja. — Ticiet man, man pietiks apņēmības uzrakstīt iesniegumu par nelikumīgu uzturēšanos manā īpašumā.

— Andri! — Inese spalgi iekliedzās un ieķērās dēla rokā. — Nu dari taču kaut ko!

Taču Andris nekustējās. Viņš stāvēja kā zemē iemiets, skatījās te uz sievu, te uz vecākiem, un viņa acīs parādījās panika. Nekad agrāk viņam nebija nācies izvēlēties tik tieši un tik nežēlīgi skaidri.

— Laiks iet, — Anna paskatījās pulkstenī. Viņas balsī vairs nebija tās nogurušās padevības, kas tur bija vēl pirms brīža.

Inese jau atvēra muti, lai mestos pretuzbrukumā, bet Pēteris pēkšņi satvēra viņu aiz rokas. Viņa balss skanēja klusi, tomēr pārsteidzoši noteikti:

— Ejam, Inese. Mūs te negaida.

— Kā tas ir — negaida? — Inese sašuta tik ļoti, ka viņas seja saviebās. — Ar radiem tā neizturas! Andri, pasaki taču kaut ko!

Andris mīņājās no vienas kājas uz otru, it kā meklētu ceļu, pa kuru varētu aizbēgt no šī brīža. Viņš izvairījās no Annas skatiena, un tas viņā radīja vēl smagāku, nepatīkamāku priekšnojautu. Tomēr viņa vairs nespēja atkāpties.

— Anna, varbūt nevajag tik asi… — viņš nedroši ierunājās. — Mēs taču varam apsēsties un visu pārrunāt…

— Nav vairs nekā, ko pārrunāt, — Anna sacīja tik stingri, ka šķita: pat dzīvokļa sienas nostājušās viņas pusē un gatavas viņu aizsargāt. — Es savu lēmumu esmu pieņēmusi.

Inese un Pēteris, līdzīgi diviem izbalējušiem un ieplaisājušiem spoguļiem, klusēdami savāca atlikušās mantas un devās uz durvju pusi. Pie sliekšņa Inese vēl pagriezās atpakaļ. Viņas acis spīdēja no asarām un cerības, kas vēl nebija pilnībā nodzisusi.

— Andrītiņ, tu taču mūs te nepametīsi, vai ne?

Andris stāvēja, it kā viņu būtu piespieduši pie zemes ar neredzamu smagumu, un bezpalīdzīgi izpleta rokas.

— Mammu, es… es mēģināšu ar Annu parunāt. Varbūt viņa tomēr nomierināsies.

Vizmas Seta