“Šis dzīvoklis pieder man. Un es netaisos…” — Anna sacīja, ar pēdējiem spēkiem savaldot balsi

Nežēlīgi un netaisni justies svešai.
Stāsti

— Tur viss aizgāja greizi, — Inese smagi nopūtās. — Strādnieki kavējās, atveda pavisam citus materiālus, nekā vajadzēja… Tāpēc mums vēl kādu laiciņu būs jāpaliek pie jums.

— Cik ilgi? — Anna pajautāja klusi, gandrīz bez balss.

— Nu, divus, varbūt trīs mēnešus. Ne vairāk, — Inese vieglprātīgi atmeta ar roku. — Kas tad tur tāds? Mēs taču jums netraucējam!

Anna sajuta, kā pirksti paši savelkas dūrēs. Divi vai trīs mēneši? Vēl tik ilgi dzīvot šajā spriedzē?

— Andrītiņ, — pēkšņi saldi ierunājās Inese un pasmaidīja dēlam, — varbūt mums vispār nav jāsteidzas ar to remontu?

Viņa uz brīdi apklusa, it kā izbaudītu savu domu.

— Pārdosim savu dzīvokli un dzīvosim visi kopā šeit. Vietas pietiks visiem!

Anna sastinga.

— Mammu, tā taču ir lieliska doma! — Andris uzreiz iedegās. — Vai ne, Anna? Tev vienai ir grūti, bet mēs palīdzēsim!

Anna lēnām pacēla acis uz viņu.

— Ko tu teici?

— Protams, — piebalsoja Pēteris. — Jauniem cilvēkiem atbalsts vienmēr noder. Un, kad būs mazbērni, arī ar tiem palīdzēsim.

Anna apsēdās, jo kājas pēkšņi šķita kļuvušas smagas. It kā uz pleciem būtu uzlikts akmens. Kurā brīdī viņas dzīve bija pārvērtusies par šo nejēdzību? Kad viņa bija pārstājusi būt saimniece pati savās mājās?

— Nē, — viņa pateica stingri.

— Ko? — Inese strauji pagriezās pret viņu.

— Es teicu — nē, — Anna atkārtoja, no visa spēka cenšoties nezaudēt savaldību. — Šis ir mans dzīvoklis. Un es netaisos…

— Tavs? — Inese samiedza acis. — Un ģimene? Tā vairs neko nenozīmē? Andri, tu dzirdi, kā tava sieva runā?

Andris sarauca pieri.

— Anna, nu ko tu tagad iesāc? Mammai ir taisnība. Kopā taču būtu vieglāk…

— Vieglāk? — Anna piecēlās kājās. — Vieglāk ir dzīvot zem pastāvīgas kontroles? Klausīties, kā sveši cilvēki komandē manā mājā?

— Kādi vēl sveši cilvēki?! — Inese sašutusi iesaucās.

— Tas jums dod tiesības rīkoties ar manu īpašumu kā ar savējo? — Annas balss izlauzās skaļāk, nekā viņa bija gribējusi.

Andris pielēca kājās.

— Beidz kliegt uz manu māti! — viņš uzbrēca. — Agrāk tu tāda nebiji…

Anna dziļi ievilka elpu, cenšoties norīt kamolu, kas bija iestrēdzis kaklā.

— Jā, agrāk nebiju. Līdz sapratu, ka jūs esat pārkāpuši pilnīgi visas robežas.

Inese demonstratīvi sasita plaukstas.

— Andri, tu to dzirdi?!

Andra skatiens lēkāja no sievas pie mātes un atpakaļ, bet Anna jau bija pieņēmusi lēmumu.

— Anna, parunāsim mierīgi…

— Nē, Andri, — viņa iztaisnoja muguru, ar pēdējiem spēkiem valdot asaras. — Pietiek. Pusotru mēnesi es klusēju. Es pacietu, ka manā virtuvē visu pārkārto, ka manas mantas tiek aiznestas citās vietās, ka man dod rīkojumus manās pašas mājās un manā pašas dzīvē!

— Mēs tikai gribējām palīdzēt, — Pēteris iejaucās taisnojošā tonī, lai gan viņa balss skanēja padevīgi. — Ieviest kārtību…

— Kārtību?! — Anna strauji pagriezās pret vīratēvu, it kā viņš būtu pateicis kaut ko nepieļaujamu. — Kurš jums to lūdza? Šīs ir manas mājas, un noteikumus šeit nosaku es!

— Cik rupji! — Inese saknieba lūpas, un viņas seja no dusmām kļuva bāla. — Andrītiņ, vai tu tiešām ļausi, lai ar mums šādi runā?

Anna pēkšņi sajuta, ka spēki viņu pamet. Iekšpusē palika tikai tukšums. Cik ilgi viņai vēl tas jāiztur? Cik ilgi jāspēlē šī pazemojošā izrāde?

— Ejiet prom, — viņa pateica klusi, tomēr tik skaidri, ka virtuvē vienā mirklī apklusa visi.

— Ko? — Inese sastinga ar karoti pusceļā pie mutes, nespēdama noticēt dzirdētajam.

Vizmas Seta