Viņa strādā, saņem pensiju un vēl izīrē vienu istabu. Bet Jānis tik un tā ir pārliecināts, ka mums viņa jāuztur. Tikmēr pats pat pirkstu nepakustina, lai mājās ienestu kaut vienu eiro.
Ilze smagi nopūtās.
— Diemžēl ļoti pazīstams scenārijs. Manai kolēģei bija gandrīz tas pats. Vīrs divus gadus “meklēja sevi”, bet vīramāte katru nedēļu ieradās pamācīt, cik viņa esot slikta sieva. Beidzās viss ar šķiršanos.
— Un kā viņai tagad klājas?
— Lieliski. Viņa pati saka, ka sajūta esot tāda, it kā no pleciem būtu novēlies milzīgs akmens. Un, iedomājies, naudas viņai paliek vairāk nekā agrāk. Vienai dzīvot izrādījās lētāk nekā uzturēt pieaugušu vīrieti kopā ar viņa māti.
Anna klusēdama raudzījās ārā pa logu. Varbūt tiešām bija pienācis brīdis kaut ko mainīt. Tā turpināt vairs nebija iespējams.
— Zini, kas sāp visvairāk? — viņa beidzot pagriezās pret draudzeni. — Es viņu mīlu. Vai vismaz mīlēju. Tagad es vairs pati nesaprotu, ko jūtu. Bet šādi dzīvot es vairs nespēju.
— Tad runā ar viņu nopietni, bez aplinkiem, — Ilze teica mierīgi. — Pasaki skaidri: vai nu viņš sāk strādāt un pārstāj finansēt mātes kaprīzes, vai arī jūs ejat katrs savu ceļu. Tad redzēsi, ko viņš izvēlēsies.
Anna rūgti pasmaidīja.
— Man bail, ka viņš izvēlēsies mammu.
— Ja tā notiks, tad vismaz viss kļūs skaidrs, — Ilze satvēra viņas plaukstu. — Un tu varēsi pieņemt lēmumu, kas būs pareizs tev pašai.
Kad Anna atgriezās mājās, Jānis sēdēja pie datora. Ekrānā mirgoja kāda tiešsaistes spēle, un viņš pat nepagrieza galvu, kad sieva ienāca istabā.
— Mums ir jāparunā. Nopietni, — Anna sacīja.
— Pagaidi, es pabeigšu šo maču, — Jānis nevērīgi atmeta ar roku.
Anna piegāja klāt un aizvēra klēpjdatora vāku.
— Nē. Tagad. Tas ir svarīgāk par tavu spēli.
— Tu esi pie pilna prāta? — viņš uzsprāga. — Tas bija reitinga mačs!
— Jāni, man ir vienalga par taviem reitingiem. Mūsu ģimenē ir nopietnas problēmas, bet tu sēdi un spēlē kā pusaudzis.
Viņš atgāzās krēslā, sakrustoja rokas uz krūtīm un izaicinoši paskatījās uz viņu.
— Nu tad sāc. Izliec visu, kas tev sakrājies. Es klausos.
Anna ievilka elpu.
— Es vairs nepārskaitīšu naudu tavai mātei. Un no tevis es gaidu, ka mēneša laikā atradīsi darbu. Jebkādu. Tam nav jābūt sapņu amatam, bet ģimenei ir vajadzīgi ienākumi.
— Tu man izvirzi ultimātu? — Jānis pacēla uzacis.
— Jā. Jo man ir apnicis vilkt visu vienai. Vai nu tu beidzot sāc uzvesties kā pieaudzis vīrietis, vai arī mēs šķiramies.
Jānis lēni papurināja galvu.
— Mammai bija taisnība. Viņa teica, ka tu esi alkatīga un tev galvā ir tikai nauda.
— Tava mamma kļūdās, — Anna atbildēja, cenšoties nezaudēt savaldību. — Es domāju par mūsu nākotni. Man ir trīsdesmit divi gadi, un es gribu bērnu. Bet kā lai es plānoju bērnu, ja mans vīrs jau astoņus mēnešus nestrādā?
— Tas ir tikai pagaidu periods!
— Astoņi mēneši nav pagaidu periods. Tas jau ir dzīvesveids! — Anna pacēla balsi. — Un pēc tavas reakcijas ir redzams, ka tu nemaz negrasies neko mainīt.
— Ko tu no manis gribi? Lai es eju par apsargu? Vai stājos darbā par pārdevēju? Lai pazemoju sevi tikai tāpēc, lai tev būtu mierīgāks prāts?
— Es gribu, lai tu pieaudz un uzņemies atbildību par savu ģimeni, — viņa sacīja stingri. — Bet, šķiet, tas tev ir par grūtu.
Jānis pēkšņi pielēca kājās.
— Zini ko? Es iešu pie mammas. Tur vismaz ar mani runā normāli, nevis taisa drāmu no nekā.
— Ej, — Anna nogurusi noteica. — Un padomā par to, ko es tev pateicu. Tev ir viens mēnesis.
Kad aiz Jāņa aizcirtās durvis, Anna apsēdās uz dīvāna un izplūda asarās. Nekas nebija izvērties tā, kā viņa savulaik bija iztēlojusies. Taču atkāpšanās ceļa vairs nebija. Vai nu Jānis nāks pie prāta, vai arī viņai pašai būs jāsāk jauna dzīve.
Nākamajā rītā Anna pamodās viena. Jānis nebija pārnācis, nebija arī atsūtījis nevienu ziņu. Viņa pagatavoja sev brokastis, aizgāja uz darbu un visu ceļu centās nedomāt par vakardienas strīdu.
Darbā viņu gaidīja pārsteigums. Nodaļas vadītājs palūdza Annu ienākt kabinetā.
— Anna, man jums ir labas ziņas, — Andris smaidot sacīja. — Atceraties to starptautiskā uzņēmuma projektu, kuru jūs vadījāt?
— Protams. Mēs to pabeidzām pagājušajā mēnesī.
— Klienti ir sajūsmā par rezultātu. Tik ļoti, ka vēlas ar mums noslēgt līgumu uz veselu gadu. Turklāt viņi īpaši lūdza, lai visus viņu projektus turpmāk pārraudzītu tieši jūs.
— Tas ir brīnišķīgi! — Anna sajuta, kā viņā atgriežas sen aizmirsts vieglums.
— Un tas vēl nav viss, — Andris turpināja. — Ņemot vērā sadarbības paplašināšanos, mēs vēlamies jums piedāvāt paaugstinājumu. Vecākās projektu vadītājas amatu un, protams, atbilstošu algas pielikumu. Aptuveni par četrdesmit procentiem.
Anna dažas sekundes nespēja noticēt dzirdētajam. Šāds pavērsiens atrisinātu lielu daļu viņas finansiālo raižu.
— Es… paldies! Protams, es piekrītu!
— Lieliski. No pirmdienas sāksiet strādāt jaunajā amatā. Un, Anna, — Andris uz brīdi kļuva nopietnāks, — jūs to patiešām esat nopelnījusi. Jūs esat viena no mūsu labākajām darbiniecēm.
Izejot no kabineta, viņas pirmā doma bija piezvanīt Jānim un pastāstīt labo ziņu. Taču jau nākamajā mirklī Anna apstājās. Nē. Šoreiz pirmajam solim bija jānāk no viņa.
Vakarā, pārnākusi mājās, Anna sastapa virtuvē Inesi. Vīramāte mierīgi malkoja tēju un sēdēja pie galda tik pašsaprotami, it kā šis dzīvoklis piederētu viņai.
— Labvakar, — Anna savaldīgi pasveicināja.