— Jānis jums iedeva atslēgu?
— Man ir rezerves atslēga, — Inese vēsi noteica un pārlaida vedeklai vērtējošu skatienu no galvas līdz kājām. — Jānis man izstāstīja, kas vakar starp jums notika. Atnācu, lai dažas lietas noliktu savās vietās.
— Klausos, — Anna novilka žaketi, uzkāra to uz krēsla atzveltnes un apsēdās pretī.
— Jūs pieļaujat ļoti nopietnu kļūdu, — Inese sāka pamācošā tonī. — Jānis ir spējīgs speciālists. Viņam nav jāiznieko savs talants par niecīgu atalgojumu. Bet jums kā sievai būtu jāstāv viņam līdzās, īpaši tad, kad viņam nav viegli.
— Astoņi mēneši vairs nav “grūts brīdis”. Tā jau ir kļuvusi par dzīves kārtību, — Anna asi atbildēja.
— Nepārtrauciet mani, — Inese savilka lūpas šaurā līnijā. — Es esmu izaudzinājusi brīnišķīgu dēlu. Gudru, izglītotu, ar nākotni. Viņam blakus pienāktos sieviete, kas to novērtē, nevis skaita katru centu.
— Tātad, jūsuprāt, ir pilnīgi normāli, ka es viena pelnu, viena velku mājas rūpes un vēl uzturu arī jūs?
— Mani nevienam nav jāuztur! — Inese aizvainoti iesaucās.
— Tad kā nosaukt ikmēneša pārskaitījumus? — Anna paņēma telefonu. — Gribat, parādīšu konta izrakstu? Astoņu mēnešu laikā ap tūkstoti divsimt eiro. Un visu šo laiku Jānis nav nopelnījis ne centa.
— Tā ir dēla gādība par māti. Jums to nesaprast. Jums vienkārši ir citas vērtības.
— Mana vērtība ir ģimene, kur atbildību uzņemas abi, — Anna piecēlās. — Nevis tā sistēma, ko jūs visu mūžu esat iepotējusi Jānim.
— Kāda vēl sistēma? — Inese arī pielēca kājās.
— Tāda, kur vīrietis paliek mūžīgs bērns. Kāds, kuru sievietēm jāapkalpo. Sākumā mātei, pēc tam sievai. Un abām vēl jāklusē.
— Kā jūs vispār uzdrošināties tā runāt!
— Uzdrošinos tāpēc, ka man šī absurda izrāde ir līdz kaklam. Jānis ir pieaudzis vīrietis, bet uzvedas kā izlutināts pusaudzis. Un jūs viņu tajā tikai iedrošināt.
— Es aizstāvu savu dēlu no tādas… no tādas…
— Sakiet droši. No tādas naudaskāras sievas? — Anna rūgti pasmaidīja. — Ziniet, mani šodien paaugstināja amatā. Es pelnīšu pietiekami labi, lai varētu dzīvot mierīgi arī viena. Bez vīra, kurš jāuztur, un bez vīramātes, kas to uzskata par pašsaprotamu.
— Jūs man draudat ar šķiršanos?
— Es tikai nosaucu lietas īstajos vārdos. Ja Jānis neko nemainīs, es iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Un, ticiet man, man kļūs vieglāk.
Inese neko vairs neatbildēja. Viņa strauji savāca savas mantas un devās uz durvīm. Jau gaitenī viņa apstājās un pagriezās atpakaļ.
— Jūs vēl to nožēlosiet. Tādu vīrieti kā mans Jānis jūs otrreiz neatradīsiet.
— Paldies Dievam, — Anna klusi nomurmināja un aizvēra durvis viņai aiz muguras.
Nākamās dienas pagāja savādā klusumā. Jānis nezvanīja, nerakstīja un mājās nerādījās. Anna centās iedziļināties darbā un vismaz uz laiku nolikt malā visu, kas saistīts ar ģimenes haosu.
Piektdienas vakarā pie durvīm atskanēja zvans. Anna atvēra un ieraudzīja Jāni. Viņš stāvēja uz sliekšņa ar nelielu somu rokā.
— Drīkstu ienākt? — viņš klusi pajautāja.
— Protams. Tās ir arī tavas mājas, — Anna atkāpās malā.
Viņi apsēdās viesistabā. Jānis izskatījās noguris, saburzīts, it kā pēdējās dienās nebūtu kārtīgi gulējis.
— Es daudz domāju, — viņš beidzot ierunājās. — Par visu, ko tu teici. Un sapratu, ka tev daudzējādā ziņā bija taisnība. Es tiešām pārāk ilgi sēdēju bez darba.
Anna klusēja. Viņa negribēja viņu pārtraukt.
— Mamma uzskata, ka man jāgaida ideālais piedāvājums. Bet tāda ideālā piedāvājuma jau nemaz nav, vai ne? Kamēr es gaidu, tu viena plēsies uz visām pusēm.
— Man ir labi dzirdēt, ka tu to esi sapratis, — Anna pamāja. — Bet ko tu darīsi tālāk?
— Es nosūtīju pieteikumus uz vairākām vietām. Tie nav sapņu amati, nav arī augstākā līmeņa pozīcijas, toties alga ir normāla. Pirmdien man jau ir sarunātas divas darba intervijas.
— Tas ir labs sākums.
— Un vēl… es runāju ar mammu. Pateicu, ka vairs nepārskaitīšu viņai naudu, kamēr pats neko nepelnīšu. Viņa, protams, apvainojās, bet tā vairs nav mana problēma.
Anna pārsteigta paskatījās uz vīru. Vai viņš patiešām bija spējis nostāties pretī mātei?
— Un kā tad palika ar to, ka “dēlam ir pienākums rūpēties par māti”?
— Ir pienākums. Bet ne uz sievas rēķina. Tev bija taisnība — mammai pašai nekā netrūkst. Es vienkārši pieradu visu finansiālo smagumu uzkraut tev.
— Jāni, mani paaugstināja, — Anna beidzot pateica to, ko bija gribējusi sacīt jau iepriekš. — Tagad būšu vecākā projektu vadītāja.
— Nopietni? Tas taču ir lieliski! — viņš patiesi nopriecājās. — Tu esi malacis. Tu to esi pelnījusi.
— Bet tas nenozīmē, ka es atkal nesīšu visu viena, — Anna viņu uzreiz brīdināja. — Es gribu sev blakus partneri, nevis cilvēku, kurš dzīvo uz mana rēķina.
— Es saprotu. Un es centīšos par tādu kļūt. Dod man iespēju visu izlabot.
Anna vēroja viņa seju, mēģinādama saprast, vai šīs pārmaiņas ir īstas. Kopā nodzīvotie gadi bija iemācījuši viņai pamanīt nianses viņa balsī un skatienā.
— Labi. Bet noteikumi paliek tie paši. Tev ir mēnesis, lai atrastu darbu. Un līdz brīdim, kad mēs paši atkal stabili nostāsimies uz kājām, tavai mātei netiek pārskaitīts ne cents.
— Piekrītu, — Jānis pastiepa roku. — Miers?
— Redzēsim, — Anna satvēra viņa plaukstu. — Darbi vienmēr runā skaļāk par solījumiem.
Pirmdien Jānis tiešām aizgāja uz darba intervijām. Vienā vietā viņam nepaveicās — tur meklēja cilvēku ar citādu pieredzi. Toties otrs variants izskatījās daudzsološs.