— Es neaizmirsu pārskaitīt naudu tavai mātei. Es to izdarīju apzināti, — sieva skarbi pateica vīram, kurš jau astoņus mēnešus sēdēja bez darba.
— Anna, tu atkal neesi aizskaitījusi naudu Inesei! — Jāņa balss bija pārmetumu pilna brīdī, kad sieva pēc desmit stundu darba dienas ienāca dzīvoklī.
Anna apstājās gaitenī, vēl nepaspējusi novilkt kurpes. Atslēgas viņas plaukstā viegli trīcēja — sākumā no noguruma, bet tagad arī no aizkaitinājuma.
— Es neaizmirsu, — viņa lēni iztaisnojās un paskatījās uz vīru, kurš stāvēja viesistabas durvīs ar neapmierinātu seju. — Es speciāli nepārskaitīju.
— Ko nozīmē — speciāli? Mamma rēķinājās ar to naudu! Viņai rīt jāapmaksā komunālie!
— Tavai mammai ir pensija, uzkrājumi un vēl istaba, ko viņa izīrē savā dzīvoklī, — Anna pagāja viņam garām uz virtuves pusi. — Bet mums ir kredīts par mašīnu, kuru tu paņēmi vēl tad, kad strādāji. Un jau astoto mēnesi par visu maksāju es viena.
— Nu, sākas atkal! — Jānis devās viņai līdzi. — Cik reižu man tev jāskaidro? Manā nozarē šobrīd ir krīze. Nav jēgas iet uz kaut kādu programmētāja darbu par grašiem. Ir jānogaida normāls piedāvājums.
Anna atvēra ledusskapi un smagi nopūtās. Plaukti bija gandrīz tukši.
— Tu pat uz veikalu neaizgāji? — viņa pagriezās pret vīru. — No rīta atstāju gan sarakstu, gan naudu.
— Man bija darba intervija tiešsaistē, — Jānis paraustīja plecus. — Pēc tam sazvanījos ar veco komandu. Nepaspēju.
— Toties paspēji piezvanīt savai mammai un pažēloties, ka neesmu viņai pārskaitījusi četrdesmit eiro, — Anna izņēma no somas pārtiku, ko bija nopirkusi pa ceļam mājās. — Zini, ko? Man pietiek. Esmu nogurusi līdz pēdējam. Gan fiziski, gan iekšēji. Es viena strādāju, gatavoju, tīru māju, bet tu tikai kritizē un aizstāvi savu māti.
— Beidz pārspīlēt, — Jānis apsēdās pie galda, acīmredzami gaidot, kad sieva sāks gatavot vakariņas. — Tas viss ir tikai uz laiku. Tiklīdz atradīšu darbu ar normālu algu, viss nostāsies savās vietās.
— Kad tas notiks? — Anna strauji pagriezās pret viņu. — Pēc mēneša? Pēc gada? Vai tad, kad es vienkārši sabrukšu, jo pa dienu strādāju reklāmas aģentūrā par projektu vadītāju, bet vakaros vēl ņemu papildu darbus?
— Tos papildu darbus tu pati izvēlējies, — Jānis atmeta. — Neviens tevi nespieda.
— Un no kā tad lai mēs maksājam par tavu mašīnu, īrēto dzīvokli un vēl uzturam tavu māti? — Anna sāka griezt dārzeņus salātiem. — Mana alga knapi nosedz pašus nepieciešamākos izdevumus.
— Pirmkārt, tā ir mūsu mašīna. Otrkārt, mammai tiešām vajadzīga palīdzība. Viņa mani viena izaudzināja, es nevaru viņu pamest.
— Inese tevi audzināja pirms trīsdesmit pieciem gadiem! — Anna neizturēja. — Tagad viņai ir sešdesmit divi, viņa strādā pusslodzi par grāmatvedi, saņem pensiju un vēl izīrē istabu savā trīsistabu dzīvoklī. Viņai ienākumi ir lielāki nekā man!
— No kurienes tu zini par to istabu? — Jānis sarauca pieri.
— Nejauši pamanīju sludinājumu starp īres piedāvājumiem. Atpazinu adresi un fotogrāfijas, — Anna nolika viņam priekšā salātus. — Par vienu istabu vien viņa saņem ap sešdesmit eiro mēnesī. Un tas ir papildus pensijai un algai.
— Tu spiego pēc manas mātes? — Jānis sašuta.
— Es mēģinu saprast, kāpēc mums viņa jāuztur, ja paši knapi savelkam galus! — Anna apsēdās viņam pretī. — Un vēl es mēģinu saprast, kāpēc tu astoņus mēnešus sēdi mājās un atsakies no katra darba, jo tas tev šķiet “necienīgs”.
— Tāpēc, ka man ir desmit gadu pieredze! Es neiešu strādāt par sešsimt eiro, ja agrāk saņēmu pusotru tūkstoti!
— Tajā darbā, no kura tevi atlaida štatu samazināšanas dēļ, — Anna atgādināja. — Kopš tā laika pagājuši astoņi mēneši. Pa šo laiku varēja atrast nevis vienu, bet kaut desmit darbavietas.
— Mamma pareizi teica, — Jānis atstūma šķīvi. — Tu mani neatbalsti. Tā vietā, lai ticētu man, tu tikai pārmet.
— Tava mamma uzskata, ka tu vispār esi apprecējis nepareizo sievieti, — Anna piecēlās. — Katru reizi viņa man liek saprast: kārtīgai sievai esot jāuztur vīrs un lieki jautājumi neesot jāuzdod.
— Viņa vienkārši uztraucas par mani.
— Bet par mani kurš uztraucas? — Annas balss nodrebēja. — Kurš pajautā, kā es jūtos? Vai es vispār izguļos, ja katru vakaru strādāju līdz pusnaktij? Vai man vēl ir spēks?
Jānis klusēja un novērsa skatienu.
— Tieši tā, — Anna paķēra somu. — Es iešu pastaigāties. Man vajag gaisu un mieru, lai saprastu, ko darīt tālāk.
Uz ielas viņa izvilka telefonu un piezvanīja draudzenei.
— Ilze? Vai es varu pie tevis aizbraukt? Man vajag ar kādu parunāt, citādi es nosmakšu no visa šī klusuma.
Pēc pusstundas Anna jau sēdēja Ilzes virtuvē, sildot plaukstas ap tējas krūzi.
— Es vairs nevaru, — viņa nogurusi pakratīja galvu. — Astoņus mēnešus viss ir uz maniem pleciem. Viņš tikai pārmet un aizstāv savu māti.
— Bet vīramātei tiešām ir tik slikti? Viņai patiešām vajadzīga jūsu palīdzība? — Ilze uzmanīgi pajautāja, nopietni vērodama draudzeni.
— Tur jau tā lieta, ka nav, — Anna rūgti pasmaidīja. — Es noskaidroju, ka situācija ir pavisam citāda.