— Es šeit esmu nostrādājusi trīs gadus! — viņa izgrūda, it kā ar to vien pietiktu. — Man ir pieredze! Man ir tiesības!
— Varu gan, — es atbildēju bez balss pacelšanas. — Šis uzņēmums pieder man. Un savā biznesā es netaisos pieļaut rupjību. Ilze, lūdzu, sagatavojiet atlaišanas dokumentus. Ar pamatojumu — smags darba disciplīnas pārkāpums un atkārtota nepieklājīga izturēšanās pret pircējiem.
— Sapratu, — vadītāja īsi pamāja. — Nokārtošu vēl šodien.
— Bet es taču atvainojos! — Laura paspēra soli man tuvāk, un viņas balss pēkšņi kļuva trīcoša. — Dodiet man vēl vienu iespēju! Es tā vairs nekad nedarīšu! Goda vārds!
Es cieši paskatījos viņai acīs.
— Zvēresti te neko nemainīs. Un lūgšanās arī ne. Pusgada laikā jūs saņēmāt trīs rakstiskus aizrādījumus. Iespējas jums tika dotas. Ne viena vien. Jūs tās visas palaidāt vējā. Jūs turpinājāt pazemot cilvēkus, kuri ienāca šajā veikalā. Tagad nāksies atbildēt par savām izvēlēm.
— Es jūs ienīstu! — Laura iekliedzās, un tajā mirklī no viņas balss pazuda jebkāda izlikšanās. Tajā skanēja tīras dusmas. — Jūs esat atriebīga, ļauna vecene! Jūs speciāli te ieradāties, lai mani iegāztu!
Ilze acumirklī spēra soli uz priekšu un stingri satvēra pārdevēju aiz elkoņa.
— Laura, pietiek. Aizveriet muti un ejiet uz palīgtelpu. Savāciet savas mantas un atstājiet telpas. Tūlīt pat. Galīgo aprēķinu rīt pārskaitīšu uz jūsu karti.
Laura izraujās no viņas tvēriena, pagrāba somu, kas bija nosviesta zem letes, ar strauju kustību norāva no blūzes vārda kartīti un nometa to uz grīdas. Pēc tam viņa izskrēja no tirdzniecības zāles. Durvis aizcirtās tik skaļi, ka vitrīnas stikls viegli nodrebēja.
Veikalā iestājās klusums. Mēs ar Ilzi palikām divatā.
— Piedodiet, Anna, — Ilze klusi sacīja, un viņas balsī bija dzirdams sasprindzinājums. — Tā ir mana kļūda. Man vajadzēja viņu atlaist jau sen. Es jūs pievīlu.
— Nepārmetiet sev, — es mierīgi atbildēju. — Tagad viņa vairs šeit nestrādā. Tas ir svarīgākais. Vai jums būs, ko pieņemt viņas vietā?
— Jā, domāju, ka būs. Man jau prātā ir viena kandidāte. Pieredzējusi sieviete, četrdesmit divus gadus veca. Strādājusi līdzīgā butikā, pieklājīga, bez augstprātības, ar ļoti labām atsauksmēm.
— Lieliski. Pieņemiet viņu pēc iespējas ātrāk. Un, lūdzu, sasauciet arī pārējos darbiniekus. Izskaidrojiet visiem skaidri un nepārprotami: cieņa pret klientu nav skaista frāze uz papīra. Tā ir mūsu darba pamatvērtība. Nav nozīmes tam, cik cilvēkam gadu, kā viņš ir apģērbies vai cik naudas atrodas viņa makā. Ikvienam pircējam pienākas uzmanība, laipna attieksme un kvalitatīva apkalpošana. Tas ir noteikums, no kura atkāpju nebūs.
— Es saprotu, — Ilze pamāja. — Sarunu noteikti noorganizēšu. Jau šovakar pēc slēgšanas.
— Paldies. Un vēl viena lieta, — es izņēmu no kabatas vizītkarti un pasniedzu viņai. — Ja rodas jebkādas problēmas, zvaniet man tieši. Nevilcinieties. Es pati turpmāk ienākšu butikā reizi nedēļā. Bez iepriekšēja brīdinājuma. Gribu redzēt nevis sagatavotu izrādi, bet patieso situāciju.
Ilze paņēma vizītkarti, brīdi to uzmanīgi aplūkoja un tad ielika žaketes kabatā.
— Labi. Es būšu sazvanāma. Un kā ar kleitu, Anna? Vai pirkums jūs apmierina?
Es pasmaidīju.
— Kleita ir ļoti laba. Kvalitatīva. Valkāšu ar prieku.
— Priecājos to dzirdēt. Ja vēl kaut kas būs vajadzīgs, droši nāciet.
Es atvadījos no Ilzes un izgāju ārā. Uz ielas valdīja ass aukstums, vējš cirta sejā, un sniegs lipa pie mēteļa apkakles. Es aizgāju līdz automašīnai, atvēru durvis, iesēdos pie stūres un noliku maisiņu uz blakus sēdekļa. Motors iedarbojās klusi, pēc mirkļa ieslēdzu apsildi.
No somas izņēmu telefonu un uzrakstīju Ilzei īsu ziņu: “Paldies par ātro rīcību. Gaidīšu informāciju par jauno darbinieku.” Nospiedu sūtīšanas pogu un noliku telefonu malā.
Simt astoņdesmit tūkstošus eiro es biju krājusi divdesmit gadus. Šo ēku nopirku nevis tādēļ, lai dzītos pēc peļņas. Es to iegādājos tāpēc, lai man būtu vieta, kur mani neuzskata par lieku tikai vecuma dēļ. Vieta, kur cilvēku nevērtē pēc dzimšanas gada pasē.
Laura bija pārliecināta, ka vecums mani padara vāju. Viņa kļūdījās. Cieņu nevar izlūgties. To var tikai nopelnīt.