Pēc viņas domām, es šādai vietai vispār nederot. Viņa ieteica man doties uz tirgu. Paziņoja, ka es tikai velti aizņemu viņas laiku. Vēl painteresējās, vai grasos maksāt pa daļām no pensijas, vai arī mazmeitas man sametušas naudu. Pēc tam deva mājienu, ka man droši vien esot kāds bagāts “cukurtētiņš”, kurš mani uztur. Un noslēgumā piebilda, ka krunkas uz kakla neesot nekāds rotājums, tāpēc man nevajadzētu izvēlēties kleitu ar dekoltē.
Ilze kļuva bāla. Viņa tik cieši saspieda rokās mapi, ka pirkstu kauliņi izspiedās balti.
— Laura, — viņa sacīja klusi, tomēr katrs vārds izskanēja ļoti skaidri. — Vai tā ir taisnība?
— Viņa visu pārspīlē! — pārdevēja spalgi iesaucās. — Es tikai mazliet pajokoju! Mums taču te ir brīva, nepiespiesta atmosfēra! Es ar klientiem vienmēr runāju šādā stilā, un neviens neapvainojas!
— Joks par pensiju un cukurtētiņu? — Ilze savilka lūpas šaurā līnijā. — Laura, mēs jau esam runājušas par jūsu saskarsmes manieri. Pēdējā pusgada laikā jums ir izteikti trīs rakstiski aizrādījumi. Tas nav pieņemami nekādā veidā.
— Nu beidziet taču! — Laura atmeta ar roku. — Viņa taču nopirka kleitu! Samaksāja sešsimt astoņdesmit eiro! Tātad viss ir kārtībā, vai ne?
— Kārtībā? — Es izņēmu no somas pasi un īpašuma dokumentu. Atvēru tos un noliku uz letes Ilzes priekšā. — Lūdzu, paskatieties uzmanīgi.
Ilze paņēma dokumentus. Vispirms viņa atšķīra īpašuma apliecību, tad sāka lasīt. Seja viņai kļuva vēl bālāka. Viņa pacēla acis uz mani. Tad atkal nolaida skatienu uz papīriem. Un vēlreiz paskatījās uz mani.
— Ak Dievs, — viņa nočukstēja. — Anna… Lūdzu, piedodiet. Es jūs uzreiz neatpazinu. Jūs… jūs esat tik ļoti mainījusies. Es domāju — izskatāties jaunāka… vienkāršāka… pavisam citādi.
Laura iepleta acis.
— Ko? Kas viņa vispār ir?
— Tā ir Anna Ozoliņa, — Ilze lēni izrunāja, it kā katrs vārds viņai nāktu ar piepūli. — Šī butika un visas ēkas īpašniece. Pirms mēneša viņa iegādājās visu par simt astoņdesmit tūkstošiem eiro. Pilnībā. Ēku, uzņēmumu, preces — visu. Un tu nupat nosauci viņu par omīti. Un vēl pateici, ka viņai esot cukurtētiņš.
Iestājās klusums.
Laura stāvēja ar pavērtu muti. Viņas seja vispirms kļuva balta, pēc tam piesarka un tūlīt atkal nobālēja. Viņa atkāpās pie sienas un ieķērās letes malā, it kā baidītos zaudēt līdzsvaru.
— Es… es nezināju, — viņa izdvesa. — Es taču neredzēju… Piedodiet, es domāju…
— Jūs domājāt, ka vecākām sievietēm drīkst runāt rupji, — es pabeidzu viņas vietā. — Jo, jūsuprāt, viņas nav pelnījušas cieņu. Jo jums šķita, ka viņām nevar būt naudas. Jo viņas ir vecas. Jo tādām, pēc jūsu domām, vieta ir tirgū, nevis butikā.
— Nē! Es ne to gribēju teikt! — Laura saķēra galvu rokās. — Es vienkārši… es nedomāju! Tas bija tikai joks!
— Joks, — es atkārtoju. — Tātad cilvēka pazemošana jums skaitās joks. Skaidrs. Ilze, kāda ir Lauras alga?
— Seši simti piecdesmit eiro mēnesī, — pārvaldniece klusi atbildēja.
— Par ko tieši viņai maksā?
— Par darbu ar klientiem. Konsultēšanu, pārdošanu, pirkumu noformēšanu.
— Un kā viņa strādā ar klientiem? Labi?
Ilze mirkli klusēja. Tad nolaida skatienu.
— Nē, — viņa atzina. — Ja godīgi, nē. Mums ir bijušas sūdzības. Pēdējā gada laikā vairākas. Cilvēki teica, ka Laura izturas rupji, augstprātīgi un nicinoši. Ir bijuši gadījumi, kad klienti aizgāja prom, neko nenopērkot, tieši viņas uzvedības dēļ.
— Kāpēc jūs viņu neatlaidāt agrāk?
— Es gribēju, — Ilze nopūtās. — Taču baidījos palikt bez pārdevējas. Mūsu jomā atrast labu un pieredzējušu darbinieku nav viegli. Es cerēju, ka Laura labosies. Izteicu aizrādījumus, runāju ar viņu, mēģināju izskaidrot.
— Viņa nav labojusies, — es mierīgi secināju. — Tātad ir laiks rīkoties. Laura, jūs esat atlaista. No šodienas. Saņemsiet galīgo aprēķinu un varēsiet doties prom.
Pārdevēja ar abām rokām satvēra letes malu.
— Jūs tā nevarat!