“Šīs drēbes nav domātas pensionārēm. Varbūt jums labāk aiziet uz tirgu?” — pārdevēja indīgi noteica, nopētot mani no matu galiņiem līdz apaviem

Necienīgi, nepieņemami vārdi aizdedzina dusmas.
Stāsti

— Lai gan jūsu gados arī kāds “vectētiņš” derēs, galvenais, lai tikai maksā.

Es neatbildēju ne vārda. Vienkārši mierīgi vēros viņā un gaidīju, kad maksājums tiks apstrādāts. Rokas man nedrebēja, balss nebija jāapvalda. Es skaidri zināju: vēl dažas minūtes, un viņas pašpārliecinātība atsitīsies pret realitāti kā pret sienu.

— Nu labi, paskatīsimies, — Laura iesprauda karti terminālī. — Tūlīt redzēsim, vai tur vispār ir nauda, vai tas ir tikai melns plastmasas gabals izrādīšanās pēc. Tagad tādas kartes var nopirkt vai katrā pazemes pārejā.

Terminālis nopīkstēja. Maksājums tika apstiprināts. Laura izvilka karti, uzmeta skatienu čekam, un viņas seja saviebās tā, it kā viņa tikko būtu iekodusies citronā.

— Ņemiet, — viņa nomurmināja, pastiepdama man karti un čeku. — Ejiet pārģērbties. Kleitu iesaiņošu.

Es atgriezos pielaikošanas kabīnē, novilku kleitu un uzvilku atpakaļ savas drēbes. Kad iznācu, pirkums jau bija ielikts firmas maisiņā, taču Laura pat nemēģināja pasmaidīt vai pateikties par pirkumu.

— Te būs, ņemiet, — viņa gandrīz pagrūda maisiņu pāri letei. — Un nāciet vēl, ja pensija atļaus. Vai ja tas jūsu vectētiņš atkal iedos naudu.

Es paņēmu maisiņu un cieši, uzmanīgi paskatījos uz viņu.

— Laura, — mierīgi ierunājos. — Cik ilgi jūs šeit strādājat?

Viņa savilka uzacis un sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Un kāda jums gar to daļa?

— Vienkārši interesē.

— Trīs gadus, ja jau tik ļoti vajag zināt, — pārdevēja atcirta. — Trīs gadus te stāvu. Un kas no tā?

— Tātad trīs gadus, — es pamāju. — Skaidrs. Sakiet, vai jūs zināt, kam pieder šis salons?

Laura saviebās, it kā pats jautājums viņu kaitinātu.

— Protams, zinu. Agrāk īpašniece bija Inese. Pēc tam viņa šo vietu kādam pārdeva. Jauno saimnieci ne reizi neesmu redzējusi. Visu te vada Ilze, pārvaldniece. Bet kāpēc jums tas jāzina?

— Kur šobrīd ir Ilze? — es precizēju.

— Noliktavā. Pieņem preci, šodien piegāde atbrauca. Ko tad, sūdzēsieties? — Laura pasmīnēja. — Par ko tieši? Es taču jums neko sliktu neizdarīju. Kleitu pārdevu, naudu paņēmu, viss pēc noteikumiem.

— Lūdzu, pasauciet viņu, — es teicu.

— Kāpēc jums vajadzīga pārvaldniece? — pārdevēja demonstratīvi pavēla acis uz augšu. — Ilze ir aizņemta. Viņai darba pāri galvai. Viņai nav laika runāt ar katru omīti.

— Tomēr pasauciet.

Laura nošņācās, tomēr izvilka telefonu un uzspieda numuru.

— Ilze, te viena kliente pieprasa ar tevi runāt. Jā, tagad. Lūdzu, atnāc, citādi viņa te stāv un nekur neiet. Aha, zālē. Labi.

Viņa nolika telefonu un izaicinoši paskatījās uz mani.

— Tūlīt būs klāt. Tikai velti tērējat laiku. Es neko tādu neesmu teikusi. Vispār esmu ļoti pieklājīga. Pajautājiet citiem klientiem.

Es klusēju. Stāvēju pie letes, turot rokā maisiņu ar kleitu, un skatījos pa logu. Aiz stikla krita sniegs, cilvēki steidzās savās gaitās. Parasta ziemas diena. Parasts veikals. Un tomēr pēc mirkļa tajā viss mainīsies.

Pēc aptuveni minūtes no palīgtelpas iznāca ap četrdesmit piecus gadus veca sieviete stingrā pelēkā kostīmā, ar mapi rokās un nogurušu sejas izteiksmi. Ilze. Pārvaldniece. Es viņu biju satikusi vienreiz — pirms mēneša, kad parakstīju līgumu par šī butika iegādi. Taču viņa mani neatpazina. Toreiz man bija brilles, mati savākti kārtīgā mezglā un mugurā tumšs lietišķs kostīms. Tagad — izlaisti mati, džinsi, mīksts džemperis un viegls grims. Pilnīgi cits tēls.

— Labdien, — Ilze sacīja pieklājīgi, lai gan balsī bija jūtama piesardzība. — Kā varu palīdzēt?

— Labdien, — es atbildēju. — Sakiet, lūdzu, vai Laura vienmēr šādi sarunājas ar klientiem?

Pārvaldniece sarauca pieri un ātri paskatījās uz pārdevēju.

— Kas noticis? Laura, bija kāda problēma?

— Nekādu problēmu! — Laura uzreiz iekliedzās. — Es ar viņu runāju pilnīgi normāli! Viņa vienkārši piesienas!

— Viņa mani nosauca par omīti, — es mierīgi sacīju, skatīdamās Ilzei tieši acīs. — Un piedāvāja pavadīt mani līdz izejai.

Vizmas Seta