Kopā tas nesanāk pat vairāk par pusotru gadu, bet pārējo laiku viņš gulšņāja uz dīvāna un meklēja savu lielo dzīves aicinājumu. Ja vēlaties vērsties tiesā — lūdzu. Tikai tad jūsu dēlam būs jāsedz gan tiesas izdevumi, gan advokāta pakalpojumi. Esmu pārliecināta, ka Līga būs sajūsmā par šādām izredzēm.
Klausulē iestājās smags, lipīgs klusums. Inta nebija muļķe. Viņa ļoti labi saprata, ka Annai ir taisnība no pirmā līdz pēdējam vārdam. Vienkārši ieradums ņemt visu ar spēku un spiedienu, aizstāvot savu pieaugušo, bet joprojām lutekļa lomā turēto dēlu, bija spēcīgāks par veselo saprātu.
— Cietsirdīga tu esi, Anna, — beidzot rūgti noteica bijusī vīramāte. — Tevī nav ne kripatiņas līdzjūtības. Vīrietis palicis gandrīz pliks un nabags, bet tu vēl priecājies. Varēji taču vismaz mantas atdot normāli, kā cilvēks.
— Es atdodu pilnīgi visu, kas viņam pieder. Līdz pat vecām zeķēm un salauztām makšķerēm. Somas jau stāv koridorā. Ja jūs tik ļoti pārdzīvojat par dēlu, brauciet šurp un palīdziet viņam tās aiznest. Visu labu, Inta. Lai jums veselība.
Anna pārtrauca sarunu un uzlika telefonam klusuma režīmu. Iesāktais vēl bija jāpabeidz.
Viņa atgriezās priekšnamā. Tur kā neveikli, raibi kalni slējās četras milzīgas rūtainas somas — tādas, kādas parasti izmanto tirgotāji, kas ved preci no vietas uz vietu. To piepildīšanai Anna bija veltījusi divus vakarus pēc kārtas. Viņa bez steigas, bet ar aukstu precizitāti bija pārskatījusi visus skapjus, atvilktnes un plauktus. Ārā tika izvilkti viņa izstaipītie T krekli, izbalojušie džinsi, dažādi vadi, nesaprotamas automašīnas detaļas un tukšu alus kausu kolekcija, ko Andris nez kāpēc gadiem bija glabājis uz augšējiem plauktiem. Viņa pat uzkāpa uz balkona un izstiepa no turienes ziemas riepas, katru rūpīgi ieliekot biezos atkritumu maisos.
Liekot viņa mantas somās, Anna nejuta ne skumjas, ne siltu nostaļģiju. Nebija arī tā saldā rūgtuma, par kuru mēdz runāt filmās. Viņā bija tikai noguris riebums un aizkaitinājums. Cik daudz lieka krāma spēj savākt cilvēks, kurš mājās nav ienesis neko vērtīgu, izņemot tukšus solījumus, pārmetumus un prasības.
Viņa piegāja pie ārdurvīm, pagrieza jaunās slēdzenes spīdīgo aizgriezni un palūkojās kāpņu telpā. Tur valdīja klusums. Neviena soļa, nevienas balss. Anna sāka sistemātiski vilkt somas pāri slieksnim. Tās bija smagas, rokturi sāpīgi griezās plaukstās, taču viņa, sakodusi zobus, stiepa vienu pēc otras. Pēc tam viņa izrullēja arī četras automašīnas riepas un kārtīgi salika tās stūrī pie lifta.
Kā pēdējā ārā nonāca instrumentu kaste. Smags plastmasas koferis, klāts ar pelēcīgu celtniecības putekļu kārtu. Andris to bija nopircis pirms kādiem desmit gadiem, kad bija svinīgi paziņojis, ka pats saliks virtuves iekārtu. Beigās, protams, viņš atmeta ar roku un izsauca mēbeļu montētāju.
Kad viss viņa īpašums bija izlikts aiz durvīm, Anna atgriezās dzīvoklī. Viņa aizvēra durvis un pagrieza slēdzeni divus apgriezienus. Mehānisma klikšķi viņai izklausījās kā brīnišķīgākā melodija pasaulē.
Pēc tam viņa paņēma mitru lupatu un rūpīgi izmazgāja priekšnama grīdu. Viņa noslaucīja Andra zābaku atstātos netīros nospiedumus un putekļus, kas bija sabiruši no iznestajām somām. Annai gribējās attīrīt šo vietu ne tikai fiziski. Viņa vēlējās izberzt no stūriem arī atmiņas — par viņa neapmierinātajām grimasēm, mūžīgajiem pārmetumiem par it kā pārsālītu zupu, par lētā odekolona smaku, ar kuru viņš dāsni aplējās pirms tikšanās ar savu jauno draudzeni.
Pagāja apmēram divas stundas. Anna paguva pagatavot sev vieglas vakariņas — krāsnī izcepa zivi ar dārzeņiem, ieslēdza mierīgu fona mūziku un apsēdās pie tīra galda. Viņa ēda nesteidzīgi, pirmo reizi ilgu laiku izbaudot klusumu kā greznību. Tieši tajā brīdī pie durvīm atskanēja uzstājīgs zvans.
Zvans skanēja gari, nepacietīgi, gandrīz agresīvi. Anna nesteidzoties nolika dakšiņu, pieskārās lūpām ar salveti un devās uz gaiteni.
Viņa pieliecās pie durvju actiņas. Uz kāpņu laukumiņa stāvēja Andris. Blakus viņam nemierīgi mīņājās Līga, košļādama košļājamo gumiju un nervozi blenzdama sava telefona ekrānā. Nedaudz tālāk aiz viņiem bija nepazīstams vīrietis zilā darba kombinezonā, rokās turēdams smagu darbarīku koferīti.
Annai uz mirkli sirds salēcās, taču viņa uzreiz savaldījās. Viņa jau nojauta, kāpēc viņi ir atnākuši.
— Anna, ver vaļā! — Andris iekliedzās, dauzīdams ar dūri pa durvīm. — Es atvedu meistaru! Ja tu citādi nesaproti, mēs tūlīt tavas izslavētās durvis izņemsim laukā kopā ar visu kārbu! Man ir tiesības ieiet dzīvoklī, kur atrodas manas mantas!
Līga neapmierināti saviebās.
— Andri, cik ilgi vēl? Man te ir auksti stāvēt. Un vispār no tām somām nāk vecu lupatu smaka. Mēs taču braucām pēc kafijas automāta, tu solīji.
Anna atslēdza slēdzeni, bet durvis atstāja pie biezās tērauda ķēdītes, kuru iepriekš bija īpaši palūgusi uzstādīt kopā ar jaunajām slēdzenēm. Pa šauro spraugu dzīvoklī ieplūda cigarešu dūmu smārds.
— Labvakar, — Anna mierīgi un pieklājīgi sacīja, nepaverot durvis plašāk par ķēdītes atļauto spraugu.