to skaidrojot ar ilgas kopdzīves inerci. Viņa mēģināja runāt mierīgi, lūdza vismaz iepriekš paziņot, ja viņš grasās ierasties. Taču pacietībai pienāca gals dienā, kad Anna pārnāca no darba agrāk nekā parasti — ar tādām galvassāpēm, ka šķita, it kā galvā kāds būtu iedzinis naglu.
Atverot dzīvokļa durvis, viņa jau priekšnamā pamanīja svešas baltas kedas uz masīvas zoles. No viesistabas skanēja Andra smiekli un viņa jaunās draudzenes spalgā balss. Izrādījās, abi bija atbraukuši “paņemt ziemas jaku”, bet pa ceļam kaut kā nolēmuši arī iedzert tēju ar Annas cepumiem, ērti iekārtojoties uz viņas dīvāna.
Toreiz Anna nekliedza. Neizskaidrojās. Nevienam neko nepierādīja. Viņa vienkārši iegāja virtuvē, no skapīša paņēma Andra atslēgas, kuras viņš muļķīgi bija atstājis uz kumodes, un ielika tās savā kabatā. Pēc tam, tikpat klusi un auksti, ar skatienu norādīja abiem uz durvīm. Andris sāka šūmēties, Līga teatrāli blisināja acis un demonstratīvi pūta gaisu, taču beigās viņiem nācās aiziet. Nākamajā rītā Anna izsauca meistaru un nomainīja slēdzeni.
— Anna, nu ko tu tagad dari? — aiz durvīm Andra balss pēkšņi no uzbrūkošas pārgāja pielaidīgā, gandrīz lūdzošā tonī. Tieši tādā pašā, kādā viņš kādreiz prasīja naudu savām bezgalīgajām automašīnas “ļoti vajadzīgajām” lietām. — Mēs taču esam pieauguši cilvēki. Nu izšķīrāmies, labi, izšķīrāmies. Kāpēc vajag šitā — ar cirvi pāri visam? Man atslēgas vajadzīgas tikai ērtībai. Mazums, pastu paņemt, kādi mani rēķini atnāks. Un vispār, puse manu mantu vēl joprojām ir pie tevis.
— Pastu es tev iemetīšu pastkastē pirmajā stāvā, tās atslēga tev ir, — Anna atbildēja stingri, nepaceļot balsi. — Mantām esmu sagatavojusi somas. Viss stāv tepat.
— Man tagad nav naudas ne krāvējiem, ne busam! — Andris atkal uzsprāga. — Un mašīnas arī nav! Es ar autobusu atbraucu! Atver durvis, es tikai ienesīšu somas koridorā, pēc tam kaut kad savākšu. Un vispār man vajag uz tualeti!
Anna aizvēra acis. Cik ļoti viņa bija nogurusi no šīs bērnišķīgās pozas, no šīs mūžīgās manipulēšanas, kur pieaudzis vīrietis pēkšņi pārvēršas par aizvainotu puiku, tiklīdz viņam kaut ko atsaka.
— Tirdzniecības centrā uz stūra ir lieliska bezmaksas tualete, Andri. Somas es iznesīšu kāpņu telpā. Ja līdz vakaram tās nebūs paņemtas, izsaukšu uzkopšanas firmu, un viņi visu aiznesīs pie atkritumiem.
Viņa nospieda telefona zvana pārtraukšanas pogu. Aiz durvīm vēl atskanēja kaut kas neskaidri nolamāts, tad smagi soļi sāka attālināties lejup pa kāpnēm. Pēc brīža noklaudzēja ārdurvis.
Anna dziļi izelpoja, atbalstījusies pret metāla stenderi, un tikai tad saprata, cik saspringts bijis viss ķermenis. Viņa aizgāja uz virtuvi un uzlika vārīties tējkannu. Rokas vēl mazliet trīcēja, taču krūtīs lēnām izpletās savāda, gandrīz neticama viegluma sajūta. Viņa to bija izdarījusi. Pārgriezusi pēdējo diedziņu, aiz kura Andris joprojām centās viņu raustīt.
Telefons uz galda atkal sāka vibrēt. Ekrānā parādījās vārds: “Inta”. Vīramāte. Pareizāk sakot, bijusī vīramāte.
Anna ielēja krūzē karstu ūdeni, iemeta kumelīšu tējas maisiņu un tikai tad, nesteidzoties, pieskārās zaļajai ikonai.
— Jā, Inta, labdien.
— Anna, kas tur pie jums notiek? — vecākās sievietes balss drebēja no sašutuma, un tajā skanēja tik daudz teatrāla traģiskuma, ka pietiktu veselai izrādei. — Man tikko zvanīja Andris, gandrīz raudādams! Saka, ka tu viņu uz ielas esi izmetusi, slēdzenes nomainījusi, mantas kāpņu telpā met ārā! Vai tev pavisam kauna vairs nav palicis?
— Ar gadiem cilvēki parasti kļūst gudrāki, Inta, — Anna mierīgi atbildēja, apsēžoties pie virtuves galda un ar abām plaukstām apņemot karsto krūzi. — Andris jums nepateica, ka mēs jau pusotru mēnesi esam šķirti?
— Kāds tam sakars ar šķiršanos?! — Inta sašutumā iesaucās. — Ģimenēs visādi gadās! Sastrīdējās, pašķīrās, nu un? Puika paklupa, ar kuru gan tā nenotiek. Tā viņa jaunā lellīte viņam drīz apniks, un viņš tāpat būtu atgriezies mājās. Bet tu tagad dedzini visus tiltus! Kā viņš lai tiek mājās?
— Tās vairs nav viņa mājas. Tas ir mans dzīvoklis. Un viņš nevis paklupa, bet pieņēma apzinātu lēmumu aiziet un būvēt sev jaunu dzīvi. Lai tad arī būvē — citā teritorijā.
— Tavs dzīvoklis! Ak tad pēkšņi īpašniece atradusies! — Intas balss pārgāja spalgā čīkstēšanā. — Bet nekas, ka jūs laulībā dzīvojāt? Nekas, ka mans dēls tajā ūķī visu dvēseli ielika? Mēs iesim uz tiesu! Mēs pusi piedzīsim! Par remontu, par mēbelēm, par izniekotajiem gadiem!
Anna iedzēra mazu malku tējas. Kumelītes patīkami sildīja un nomierināja.
— Inta, es cienu jūsu vecumu, bet būsim godīgas pret faktiem. Dzīvokli es saņēmu mantojumā no savas tantes. Saskaņā ar likumu šāds īpašums šķiršanās gadījumā nav dalāms. Nekādus kopīgus kapitālos remontus mēs neesam veikuši. Visas mēbeles pirktas no manas algas kartes, čeki un bankas izraksti man ir mapē. Un par Andra darbu pēdējo piecu gadu laikā arī ir ļoti konkrēti fakti.