— Vai jūs esat no slēdzeņu atvēršanas dienesta? — Anna vaicāja, skatienu nenovēršot no nepazīstamā vīrieša darba kombinezonā.
Meistars saminstinājās un pārlika svaru no vienas kājas uz otru. Viņa sejā bija redzams apjukums — acīmredzot situācija nebija gluži tāda, kādu viņš bija gaidījis.
— Jā… labvakar. Mani izsauca šis jaunais cilvēks. Teica, ka sieva pazaudējusi atslēgas un viņi netiek dzīvoklī.
— Šis “jaunais cilvēks”, — Anna izrunāja katru vārdu skaidri un stingri, — ir mans bijušais vīrs. Dzīvoklis ir mans vienpersoniskais īpašums. Tas nav iegādāts laulības laikā. Šis pilsonis šeit nav deklarēts, viņam nepieder neviena daļa, un juridiski viņam ar šo dzīvesvietu nav nekāda sakara. Viņa mantas atrodas tepat, jums blakus, kāpņu telpā. Ja jūs kaut ar vienu instrumentu pieskarsieties manām durvīm, es tūlīt izsaukšu policiju, un jūs tiksiet iesaistīts kā līdzdalībnieks mēģinājumā prettiesiski iekļūt svešā mājoklī.
Meistars acumirklī atkāpās soli atpakaļ, it kā durvis pēkšņi būtu kļuvušas nokaitētas. Viņš uzmeta Andrim niknu skatienu.
— Paklau, priekšniek, ko tu man te stāsti pasakas? Es uz ģimenes skandāliem neesmu parakstījies. Tev pasē ir deklarētā adrese šajā dzīvoklī? Īpašuma dokuments ir?
Andris kļuva tumši sarkans. Viņš steigā sāka taustīt jakas kabatas, it kā vajadzīgais papīrs pēkšņi varētu tur uzrasties.
— Kāda tam vispār nozīme! Mēs te piecpadsmit gadus dzīvojām! Man šeit ir mantas! Tehnika! Lai viņa atdod kafijas automātu! Un televizoru no guļamistabas arī! Mēs to kopā pirkām!
— Kopā? — Anna caur šauro durvju spraugu pavērās uz viņu ar ledainu mieru. — Televizors tika ņemts kredītā uz mana vārda, un es to pusotru gadu maksāju no savām prēmijām. Kafijas automātu man kolēģi uzdāvināja jubilejā. Garantijas taloni un čeki ir pie maniem dokumentiem.
— Tu esi mantkārīga ragana! — Andris izspļāva, beidzot pavisam zaudējis savaldību. — Līgai bija taisnība, tu esi vienkārši veca, skaudīga čūska! Aizrīsties ar savu dzīvokli un saviem kafijas aparātiem!
Līga skaļi nošņācās un sakārtoja somiņu, kas bija noslīdējusi no pleca.
— Andri, ejam prom. Man ir kauns te stāvēt. Paņem savas lupatas, braucam, es gribu vakariņas. Nopirksi man jaunu kafijas automātu, vēl labāku par šo.
Slēdzeņu meistars tikmēr bez liekiem vārdiem pagriezās un devās lejup pa kāpnēm. Ejot viņš kaut ko bubināja zem deguna par nenormāliem klientiem, kuru dēļ jāiznieko darba laiks.
Andris dusmās iespēra tuvākajai rūtainajai somai.
— Izsauc taksi, — viņš norūca Līgai.
— Kādā ziņā es? — meitene uzreiz sašuta. — Man kartē palicis tikai manikīram. Tu taču esi vīrietis, tu arī sauc.
— Man telefons tūlīt izlādēsies, — Andris sameloja, izvairoties no skatiena.
Anna ļoti labi zināja, ka līdz algai viņam vēl jāizvelk vesela nedēļa. Visu brīvo naudu viņš bija notriecis pirmajā mēnesī savā “jaunajā brīvajā dzīvē” — skaistos randiņos, restorānos un tēlošanā, ka tagad viss būs citādi.
Viņa neko vairs neteica. Anna aizvēra durvis, noņēma ķēdīti un aizslēdza slēdzeni līdz galam, pagriežot atslēgu visos apgriezienos. Aiz durvīm vēl kādas desmit minūtes bija dzirdama apslāpēta ķīvēšanās. Līga kaprīzi žēlojās, Andris atcirta pretī un smagi vilka somas lifta virzienā. Tad lifts aizbrauca lejup, aiznesot sev līdzi pēdējās pagātnes atliekas.
Priekšnams iegrima pilnīgā klusumā — tik dziļā, ka tas šķita gandrīz dzirdams.
Anna atbalstīja pieri pret vēso durvju metālu. Viņa nejuta ne uzvaras prieku, ne ļaunu gandarījumu. Tikai milzīgu, bezgalīgu nogurumu — tādu, kāds pārņem pēc smagas slimības, kad krīze ir pārgājusi un ķermenis pēkšņi saprot: tas ir izturējis.
Pēc brīža viņa aizgāja uz vannasistabu, palaida siltu ūdeni un ilgi mazgāja rokas ar ziepēm, rūpīgi noskalojot putas. Tad paskatījās spogulī. Zem acīm bija tumši loki, seja izskatījās nogurusi, taču skatiens bija skaidrs un stingrs. Vairs nekādu svešu netīru zābaku viņas mājās. Nekādu pārmetumu. Nekādu piekāpšanos uz sava rēķina.
Nākamajā rītā Anna pamodās agri, vēl pirms modinātāja. Caur žalūziju spraugām istabā lauzās saules stari, uz sienas zīmējot zeltainas joslas. Dzīvoklis šķita neparasti plašs. Andra prombūtne vairs nelikās kā tukšums. Tā drīzāk bija vieta — brīva, gaiša un beidzot viņai pašai piederoša vieta dzīvei.
Anna pagatavoja kafiju tieši tajā pašā, tik daudz apspriestajā kafijas automātā. Ielēja dzērienu skaistā porcelāna tasītē, kuru agrāk izņēma no skapja tikai svētkos, un izgāja uz lodžijas. Bez vecajām ziemas riepām tur pēkšņi bija kļuvis daudz gaišāk.
Viņa palūkojās uz pilsētu, kas lejā pamazām mostās, iedzēra malku karstas, rūgtenas kafijas un pasmaidīja. Dzīve tikai sākās. Un šīs dzīves atslēgas tagad atradās vienīgi viņas pašas rokās.