Pa šo laiku pārtikai vien esmu iztērējusi divsimt divdesmit eiro. Tikai ēdienam. Tur nav iekšā ne ūdens, ne elektrība, ne tās stundas, kuras es pavadu pie plīts, nevis pie pasūtījumiem. Ja tā turpināsies, līdz mēneša beigām summa mierīgi pietuvosies septiņsimt eiro. Varbūt sadalām izmaksas?
Iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā virtuvē pil krāns.
– Tu ko, vispār? – Sandra kļuva sarkana līdz pat kaklam. – No radiem tagad naudu prasīsi?
– Es prasu tikai godīgi sadalīt izdevumus. Mēs ar Jāni nepelnām tik daudz, lai uzturētu sešus cilvēkus.
– Jānīt, tu dzirdi? – Sandra pagriezās pret dēlu. – Viņa no mums naudu izspiež!
Jānis pacēla plaukstu, it kā mēģinātu apturēt mani, nevis viņu.
– Anna, nu kāpēc tā vajag? Visu priekšā.
– Un kad man to vajadzēja pateikt? Kad esam divatā, tu mani nedzirdi.
Andris atstūma savu šķīvi tālāk no sevis.
– Nu tu gan, Anna. Mēs taču ciemos atbraucām. Kurš tad no viesiem prasa maksu?
– Viesi ir uz trim dienām, – es mierīgi atbildēju. – Mēnesis jau ir dzīvošana.
Ilze pacēla acis. Viņa paskatījās uz mani ilgāk nekā parasti, un tajā skatienā es pirmo reizi pamanīju kaut ko līdzīgu žēlumam.
Vakariņas beidzās bez neviena lieka vārda. Traukus mazgāju es viena pati. Trīsdesmit četrus priekšmetus — es tos skaitīju. Neviens nepienāca palīdzēt. Neviens neizvilka maku.
Vakarā Jānis guļamistabā neatnāca. Viņš gulēja mašīnā. Es redzēju no loga.
Divpadsmitās dienas rītā mani pamodināja Sandras balss. Pulkstenis rādīja seši trīsdesmit.
– Anniņ! Vajag boršču likt vārīties! Esmu pieradusi pusdienot divpadsmitos!
Seši trīsdesmit no rīta. Sestdiena. Mana vienīgā brīvā diena, kad nav steidzamu atskaišu.
Es gulēju un skatījos griestos. Aiz sienas klepoja Andris. Ilze čaukstināja maisiņus. Valdis ieslēdza televizoru tik skaļi, cik vien varēja, jo slikti dzirdēja.
No koridora parādījās Jānis. No viņa nāca mašīnas smaka — tātad atkal bija gulējis tur.
– Anna, celies, nu. Mamma gaida.
Es piecēlos sēdus un paskatījos uz savu vīru. Uz viņa platajiem pleciem, kas tajā pašā mirklī sakumpa, tiklīdz no virtuves atskanēja Sandras balss.
– Jāni, – es klusi pajautāju. – Tu mani vispār pajautāji, pirms viņus uzaicināji?
– Anna, nu atkal tu…
– Nevis “atkal”. Tu uzaicināji četrus cilvēkus uz mēnesi mūsu dzīvoklī. Tu mani nebrīdināji. Tu nejautāji. Tev pat neienāca prātā noskaidrot, vai man ir darbi, plāni, pasūtījumi. Tu vienkārši pateici: “Viņi atbrauks sestdien.” Un viss.
Viņš berzēja deguna sakni. Tas pats ierastais žests. Septiņus gadus es uz to skatos.
– Viņi taču ir mana ģimene, Anna. Ko man vajadzēja darīt — atteikt?
– Man tu arī neatteici. Tu mani vienkārši neiesaistīji.
– Un ko tu tagad piedāvā? Izmest viņus ārā?
Es neko neatbildēju. Piecēlos, aizgāju uz virtuvi un sāku vārīt boršču. Četras stundas — bietes, kāposti, apcepums, buljons. Sandra sēdēja blakus uz ķeblīša un skaitīja, cik karotes sāls es pielieku.
– Par maz. Borščs bez sāls nav borščs.
Es piebēru vēl pusi karotes.
– Vienalga par maz.
Piebēru vēl.
– Nu, tagad kaut cik. Bet bietes tu atkal esi sagatavojusi nepareizi.
Divpadsmit dienas. Katru dienu ap četrām stundām pie plīts. Četrdesmit astoņas stundas. Pilna darba nedēļa un vēl viena diena pa virsu. Un priekšā vēl astoņpadsmit dienas.
Pēc pusdienām Sandra pasauca Jāni uz balkona. Es mazgāju traukus, un caur pavērto logu viss bija dzirdams.
– Viņa nav tev piemērota, Jānīt. Auksta. Skopa. Radus naudā skaita. Tu esi pelnījis labāku sievu.
Es aizgriezu ūdeni. Šķīvis rokās bija slidens no ziepēm. Es to noliku žāvētājā. Ļoti taisni. Ļoti uzmanīgi.
Tad noslaucīju rokas dvielī, iegāju guļamistabā, atvēru datoru un sāku meklēt pēdējā brīža ceļojumus.
Turcija, Antālija, izlidošana parīt. Divdesmit astoņas dienas. Trīszvaigžņu viesnīca, viss iekļauts. Četri simti četrdesmit eiro. Kartē bija četri simti astoņdesmit.
Es nospiedu “rezervēt”. Rokas man nedrebēja. Pirmo reizi divpadsmit dienu laikā.
Četrpadsmitās dienas rītā es piecēlos agrāk par visiem. Piecos. Ārā vēl bija tumšs, dzīvoklī — kluss.
Es sakrāmēju koferi. Vasaras kleitas, peldkostīmu, sandales, saules krēmu, lādētāju, pasi. Koferis bija mazs, rokas bagāžai. Es to speciāli nopirku pirms trim gadiem, lai nekas nebūtu jānodod bagāžā.
Uz virtuves galda atstāju zīmīti. Rakstīju ar roku, lieliem burtiem, lai neviens nevarētu izlikties, ka nav izlasījis.
“Esiet sveicināti! Jūsu viesmīlīgā saimniece ir aizbraukusi atvaļinājumā. Uz mēnesi. Saldētavā ir vista un pelmeņi. Borščs vārās četras stundas, recepti zina Sandra. Patīkamu atpūtu!”
Blakus noliku rezerves atslēgas. Un izgāju no dzīvokļa.
Taksometrs jau gaidīja pie kāpņu telpas. Šoferis ielika manu koferi bagāžniekā.
– Uz Rīgas lidostu?
– Uz Rīgas lidostu.
Es apsēdos aizmugurē, piesprādzējos un vēlreiz paskatījos uz mūsu dzīvokļa logiem. Tumšs. Visi gulēja.
Mašīna sāka kustēties. Es atslīgu sēdeklī un izelpoju. Likās, ka krūškurvis pēkšņi ir atvēries — es pat nebiju pamanījusi, ka divpadsmit dienas esmu elpojusi tikai pa pusei. Pleci nolaidās. Kakls pārstāja dunēt.
Telefons iezvanījās pulksten septiņos četrdesmit divās. Es jau sēdēju pie iekāpšanas vārtiem. Zvanīja Jānis.
Es noraidīju zvanu. Viņš zvanīja vēlreiz. Es atkal noraidīju.
Atnāca īsziņa: “Kur tu esi?!”
Es uzrakstīju atbildi: “Lidostā. Lidoju atvaļinājumā. Uz mēnesi. Tāpat kā tavi radi — bez brīdinājuma. Izlasi zīmīti.”
Divdesmit trīs sekundes valdīja klusums. Pēc tam telefons atdzīvojās.