– Un es, tavuprāt, neesmu nogurusi? Desmit stundas vilcienā nosēdēju. Un nekas — smaidu.
Es aizvēru portatīvo datoru. Pirksti pēc nepārtrauktās klabināšanas dunēja, mugura sāpīgi vilka. Līdz mēneša beigām vēl bija palikušas divdesmit deviņas dienas.
Trešajā dienā Sandra pārkārtoja mēbeles viesistabā.
Es atgriezos no veikala ar četriem maisiem rokās — pirkumi bija izmaksājuši divdesmit trīs eiro — un uz mirkli apstājos slieksnī. Istabu nevarēju pazīt. Dīvāns bija nostumts šķērsām pāri telpai. Televizors pagriezts pret logu. Mans fikuss, kuru biju auklējusi trīs gadus, stāvēja gaitenī uz grīdas.
– Tā ir daudz labāk, – vīramāte paziņoja ar tādu pārliecību, it kā būtu izdarījusi lielu pakalpojumu. – Telpā enerģijai jāplūst brīvi.
– Sandra, – es nolaidu maisus uz grīdas. – Mēs ar Jāni mēbeles izvietojām apzināti. Ja dīvāns stāv šādi, tas aizsedz radiatoru, un istabā būs pārāk karsti.
– Nieki vien. Atvērsiet logu.
Es paskatījos uz Jāni. Viņš berzēja deguna sakni — savu mūžīgo žestu brīžos, kad negribēja iesaistīties.
– Mammu, varbūt tomēr noliekam atpakaļ, – viņš iesāka.
– Jānīt, es tomēr zinu labāk. Es esmu nodzīvojusi par viņu četrdesmit gadus ilgāk.
Es pacēlu fikusu un noliku to atpakaļ uz palodzes. Pēc tam piegāju pie dīvāna un sāku to stumt vietā.
– Ko tu dari? – Sandra piecēlās pussēdus.
– Lieku visu tur, kur tam jāstāv, – es mierīgi atbildēju. – Šis ir mūsu dzīvoklis. Un mēbeles te stāv tā, kā mēs esam nolēmuši.
Istabā iestājās klusums. Sandra paskatījās uz Jāni. Jānis skatījās sienā. Aiz tās Valdis pārslēdza televīzijas kanālu.
– Nu re, – vīramāte noteica. – Tāda viņa tev ir, Jānīt. Ledaina. Es taču jūsu labā centos.
Viņa aizgāja uz virtuvi un sāka tur skaļi grabināt traukus. Dīvānu es stūmu viena pati — Jānis nepakustējās, lai palīdzētu. Mugura asi iesāpējās starp lāpstiņām.
Vakarā Jānis ienāca guļamistabā.
– Kāpēc tev vajadzēja tā darīt? – viņš jautāja.
– Kā tieši?
– Mammas klātbūtnē. Viņa apvainojās.
– Viņa bez jautāšanas pārkārtoja mūsu mēbeles.
– Viņa gribēja tikai labu.
Es neatbildēju. Apgūlos un pagriezos pret sienu. Aiz tās Sandra runāja pa telefonu ar draudzeni. Līdz manīm skaidri nonāca vārdi: “vedekla kā sausa miza”, “mans Jānītis mokās”, “pat normālu zupu izvārīt nemāk”.
Septiņi gadi. Septiņus gadus es to dzirdēju dažādās versijās. Un katru reizi Jānis tikai berzēja deguna sakni un klusēja.
Nākamajā dienā Sandra uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Smaidīja, klāja galdu — ar maniem šķīvjiem — un stāstīja Andrim, kā viņa te “visu sakārtojusi”.
Es atvēru ledusskapi. Tukšs. Vakar tas vēl bija pilns, jo biju sapirkusi ēdienu divām dienām. Seši pieaugušie vienas diennakts laikā bija apēduši visu: divus kilogramus vistas, sviesta paciņu, maizi, sieru, tomātus, gurķus, piena paku. Divdesmit trīs eiro — vienai dienai.
Es paņēmu telefonu, atvēru piezīmes un sāku rēķināt.
Desmitajā dienā skaitļus zināju jau no galvas.
Pārtika: vidēji divdesmit divi eiro dienā. Desmit dienās — divi simti divdesmit eiro. Mēnesī tas pārsniegtu sešsimt.
Elektrība: veļasmašīna griezās katru dienu. Agrāk to ieslēdzām divreiz nedēļā. Tagad četri pieaugušie klāt pie mums diviem nozīmēja sešas pilnas veļas porcijas divu vietā.
Ūdens: skaitītāju es redzēju pati. Desmit dienās bija notērēts tik daudz, cik mēs ar Jāni parasti izlietojām pusotra mēneša laikā.
Un vēl — mans laiks. Četras stundas dienā pie plīts. Desmit dienās četrdesmit stundas. Vesela darba nedēļa, tikai ēdiena gatavošanai.
Andris ar Ilzi manu kabinetu bija ieņēmuši pavisam. Piepūšamais matracis joprojām gulēja istabas vidū. Ilze bija sakarinājusi drēbes uz mana darba krēsla. Andris atnesa skaļruni un klausījās šansonu.
Es strādāju virtuvē, iespiedusi portatīvo datoru starp griežamo dēlīti un gurķu burku.
Trešdien piezvanīja klients.
– Anna, kad jūs atsūtīsiet pārskatu? Es gaidu jau trešo dienu.
– Rīt, – es pateicu.
Noliku klausuli. Tieši tajā brīdī virtuvē ienāca Sandra.
– Anniņ, uztaisi kotletītes. Andrim ļoti garšo ar kartupeļu biezeni.
Es paskatījos uz viņu. Tad uz datoru. Tad atkal uz viņu.
– Sandra, es strādāju.
– Tas taču ātri. Maltā gaļa ir ledusskapī.
Maltās gaļas ledusskapī nebija. No rīta to jau pārbaudīju. Vakar nopirku pusotru kilogramu par nepilniem pieciem eiro, un vakariņās tā pazuda frikadeļu veidā.
– Maltā gaļa ir beigusies, – es atbildēju.
– Nu tad aizej nopērc! Veikals taču pāri ielai.
Es aizvēru datoru un piecēlos. Rokas pašas savilkās dūrēs, un es sajutu, kā nagi iespiežas plaukstās.
Vakarā pie vakariņu galda — kotletes es tomēr biju uztaisījusi, nopērkot malto gaļu par savu naudu — Sandra sāka jaunu sarunu.
– Mēs ar Valdi krājam remontam, – viņa sacīja. – Pensijā ir grūti. Jānītis, protams, palīdz. Bet par maz.
Es pacēlu acis.
– Par maz? – pārjautāju.
Jānis katru mēnesi pārskaitīja vecākiem simt piecdesmit eiro no mūsu kopīgā budžeta. Es šo summu zināju precīzi, jo ģimenes izdevumu uzskaiti kārtoju es pati.
– Un kas tad ir simt piecdesmit eiro? – Sandra atmeta ar roku. – Par to pat pārtiku mēnesim nenopirksi.
Es noliku dakšiņu un paskatījos uz visiem pēc kārtas. Jānis berzēja deguna sakni. Andris turpināja košļāt. Ilze pētīja savu šķīvi. Valdis nokrekšķinājās.
– Tad parēķināsim, – es pateicu.
Visi sastinga.
– Jūs pie mums dzīvojat desmit dienas.