sāka birt viena ziņa pēc otras.
“Tu esi prātu zaudējusi?”
“Mamma raud.”
“Kas tagad taisīs ēst?”
“Atdod naudu.”
“Anna, tas vairs nav smieklīgi.”
Es izlasīju visu līdz galam. Īpaši ilgi acis aizķērās pie teikuma par ēdienu. Ne pie tā, ka es esot traka. Ne pie tā, ka viņa māte raud. Bet tieši pie: “Kas tagad taisīs ēst?” Divpadsmit dienas es biju stāvējusi pie plīts sešu cilvēku dēļ. Četrdesmit astoņas stundas no savas dzīves. Apmēram divsimt divdesmit eiro no savas kabatas tikai pārtikai. Un pirmais, kas viņiem ienāca prātā, bija nevis “kā tu jūties”, bet “kurš gatavos”.
Es izslēdzu telefonu un ieliku to somā. Tajā brīdī paziņoja iekāpšanu.
Lidmašīnā man bija vieta pie loga. Apsēdos, piesprādzējos, atspiedu galvu pret sēdekli. Blakus iekārtojās sieviete ap piecdesmit, iedegusi, mierīga. Viņa man uzsmaidīja.
— Atpūsties lidojat?
— Atpūsties, — es atbildēju.
Un pasmaidīju tik plati, ka pat vaigu kauli iesāpējās. Es jau sen nebiju tā smaidījusi.
Lidmašīna sāka skriet pa skrejceļu, tad atrāvās no zemes. Rīga palika arvien zemāk — jumti, ielas, sastrēgumi, mašīnu rindas. Kaut kur tur, mūsu divistabu dzīvoklī, Sandra droši vien lasīja manu atstāto zīmīti. Jānis berzēja deguna sakni. Andris, visticamāk, jautāja, kur ir brokastis.
Bet es lidoju pie jūras.
Pirmās trīs dienas es gandrīz tikai gulēju. Vienkārši gulēju — pa divpadsmit stundām no vietas, jo iepriekšējās divpadsmit dienās man bija sanācis gulēt labi ja pa piecām. Viesnīca bija klusa, numuriņš mazs, ar balkonu uz baseina pusi. Neviens mani necēla pus septiņos. Neviens nepieprasīja boršču. Neviens nestāvēja aiz muguras un neizteica piezīmes par to, kā es griežu sīpolus.
Ceturtajā dienā es beidzot ieslēdzu telefonu. Simt četrpadsmit ziņas. Trīsdesmit divi neatbildēti zvani. Astoņpadsmit no Jāņa. Septiņi no Sandras. Trīs no Andra. Četri no mammas, jo vīramāte bija paspējusi piezvanīt arī viņai un izstāstīt savu traģēdiju.
Jāņa ziņas es lasīju secīgi.
Pirmā diena — niknums. “Tu esi nodevēja.” “Kā tu vispār varēji?” “Mamma raud bez apstājas.”
Otrā diena — kaulēšanās. “Labi, brauc atpakaļ, es parunāšu ar mammu.” “Varbūt pietiks jau?” “Neesi bērns.”
Trešā diena — panika. “Anna, es neprotu vārīt boršču.” “Mamma liek gatavot man.” “Andris teica, ka brauks prom, ja nebūs normāla ēdiena.”
Pēdējo ziņu es pārlasīju divas reizes. Andris — cilvēks, kurš divpadsmit dienu laikā nebija nomazgājis pat vienu šķīvi — draudēja aizbraukt, ja viņu pienācīgi nepabaros.
Pēc tam atvēru Sandras ziņas. Pirmā: “Čūska!” Otrā: “Jānītis, mans nabaga puisītis!” Trešā: “Es visiem izstāstīšu, kāda tu patiesībā esi!” Ceturtā bija balss ziņa trīs minūšu garumā. Noklausījos trīsdesmit sekundes. Ar to pilnīgi pietika.
Jānim es aizsūtīju tikai vienu teikumu: “Es esmu atvaļinājumā. Būšu mājās pēc divdesmit četrām dienām. Produktus var nopirkt veikalā pāri ielai.”
Mammai uzrakstīju atsevišķi: “Mammu, ar mani viss kārtībā. Es atpūšos. Neklausies Sandru — viņai ir sava notikumu versija.”
Tad atkal izslēdzu telefonu un aizgāju uz jūru.
Ūdens bija silts un sāļš. Es gulēju uz muguras, skatījos debesīs un pēkšņi sapratu, ka septiņus gadus neesmu peldējusies jūrā. Visus šos gadus nauda aizplūda citur — pārskaitījumiem Jāņa vecākiem, viņu vasarnīcas remontam, dāvanām viņa radiem svētkos. Mans atvaļinājums katru gadu tika pārcelts ar vienu un to pašu frāzi: “Nākamgad noteikti, Anna.”
Nu, lūk. Nākamgads beidzot bija pienācis. Tikai bez Jāņa. Bez Sandras. Un bez trīsdesmit četriem šķīvjiem pēc vakariņām.
Es pavadīju ūdenī divas stundas. Pēc tam iznācu krastā, apgūlos uz sauļošanās krēsla un pasūtīju kafiju. Viesmīlis atnesa mazu krūzīti ar cepumu uz šķīvīša. Man nekur nebija jāsteidzas. Nevienam nebija jāvāra borščs.
Otrās nedēļas vidū pienāca īsa ziņa no Jāņa: “Viņi aizbrauca.”
Es nejautāju detaļas. Neprasīju, kad tieši un kāpēc. Izlasīju, noliku telefonu malā un turpināju dzert kafiju.
Divdesmitajā dienā viņš uzrakstīja vēlreiz: “Kad atgriezīsies, mums jāparunā.”
Bez izsaukuma zīmēm. Bez pārmetumiem. Bez “kā tu varēji”. Vienkārši — jāparunā.
Es atbildēju: “Jā.”
Mēnesis pagāja ātri. Mājās es atgriezos iedegusi, izgulējusies un mierīga. Kartē bija palikuši kādi četrdesmit eiro — viss pārējais bija iztērēts manai atpūtai, un man par to nebija ne mazākās vainas sajūtas.
Jānis sagaidīja mani lidostā. Bez liekiem vārdiem paņēma koferi. Mašīnā mēs gandrīz nerunājām.
Dzīvoklī bija tīrs. Pat pārāk tīrs — tā, it kā viņš būtu speciāli gatavojies manai atbraukšanai. Mēbeles stāvēja savās vietās. Fikuss uz palodzes bija dzīvs un pat aplaistīts. Piepūšamais matracis no kabineta bija pazudis.
— Kad viņi aizbrauca? — es pajautāju.
— Nedēļu pēc tevis.
Nedēļu. Tieši tik ilgi viņi izturēja bez apkalpošanas. Bez gatavām brokastīm, pusdienām un vakariņām. Bez tīrām grīdām, pilna ledusskapja un kāda, kurš savāc aiz viņiem šķīvjus. Septiņas dienas — un čemodāni tika sakravāti.
— Mamma teica, ka viņas kāja te vairs nesperšot, — Jānis piebilda.
— Skaidrs.
Viņš apsēdās uz dīvāna un pēc ieraduma pacēla roku pie deguna saknes, bet tūlīt pat nolaida, it kā pats būtu sevi pieķēris.
— Tu taču varēji vienkārši pateikt.
— Es teicu, — mierīgi atbildēju. — Divpadsmit dienas teicu. Tu tikai nedzirdēji.
— Bet aizbraukt… tas tomēr bija par traku.
— Toties uzaicināt četrus cilvēkus uz mēnesi, nepajautājot man, bija normāli?
Viņš neko neatbildēja.
Mēs nesalīgām mieru. Neapskāvāmies. Nepateicām viens otram: “Viss kārtībā.”
Tagad Jānis guļ viesistabā. Mēs sarunājamies īsi un tikai par praktiskām lietām — kurš samaksās par elektrību, kurš nopirks pienu, kam jāiznes atkritumi. Sandra viņam zvana katru vakaru. Caur sienu es dzirdu, kā viņa stāsta draudzenēm, ka vedekla esot “pametusi vīru un aizbēgusi uz kūrortu”. Viņas versijā nav ne šķīvju kaudžu, ne boršča, ne četrdesmit astoņu stundu pie plīts.
Bet es guļu guļamistabā viena. Klusumā. Neviens mani nemodina pus septiņos. Neviens nestāv blakus un nevērtē, cik pareizi es griežu sīpolus.
Sakiet — vai es tiešām pāršāvu pār strīpu, kad aizlidoju? Vai tomēr, ja vīrs mani neuzskatīja par vajadzīgu pajautāt, lai pats arī tiek galā ar sekām?