Durvis atvērās gandrīz uzreiz, it kā Anna būtu stāvējusi otrā pusē un gaidījusi.
— Cik labi, ka jūs atnācāt, — viņa sacīja, mēģinādama apslāpēt balsī trīcošo satraukumu.
— Sveika, mīļā, — Inese atbildēja atturīgi, tomēr maigi, viegli pieskaroties vedeklas vaigam. — Kur ir mūsu mazā princese?
— Savā istabā. Kaut ko kārto, — Anna klusi atteica.
— Atkal visu izkrāmējusi pa malu malām? — Inese pajautāja, novilka apavus un iegāja viesistabā.
Taču, tiklīdz viņa pārkāpa slieksni, seja mazliet sastinga. Istaba, kas parasti bija sakopta un silta, tagad izskatījās kā pārvākšanās noliktava. Gar sienām stāvēja puspiepildītas kartona kastes, uz dīvāna bija samestas drēbes, uz grīdas mētājās rotaļlietas, grāmatas, bērna zīmējumi un vēl visādi sīkumi, kuriem pēkšņi nebija savas vietas.
— Divas nedēļas, — Anna bez izteiksmes balsī noteica, paņēma no plaukta grāmatu un mehāniski ielika to kastē.
— Paklausies, — Inese piegāja viņai klāt, izņēma grāmatu no kastes un mierīgi, bet nepārprotami nolika to atpakaļ plauktā. — Apstāsimies. Vismaz uz dažām dienām. Labi? Aizstum kastes stūrī un neaiztiec. Es vēl neesmu runājusi ar Jāni. Viņa “darījumu braucieni”, kā redzi, mēdz ievilkties ļoti ērtā brīdī un uz ļoti nenoteiktu laiku.
— Mhm… — Anna nomurmināja, skatīdamās uz haosu sev apkārt. Viņa izskatījās apjukusi, it kā vairs pati nesaprastu, vai kravā mantas tāpēc, ka jābrauc prom, vai tāpēc, ka citādi vienkārši sabruktu.
— Nu, bet kur ir mana mazā? Laura! — Inese pasauca skaļāk.
No guļamistabas tūlīt izskrēja sīka figūriņa, kājas tikko paspēja līdzi sajūsmai.
— Oma! — meitenīte iesaucās un ar visu augumu metās vecmāmiņas apskāvienos.
— Ak, mana skaistulīte! Mana mazā saulīte, mans dzintariņš, mana mīļā meitene! — Inese čukstēja, cieši piespiežot mazmeitu sev klāt.
— Oma, oma, oma! — Laura burkšķēja viņai pie kakla, laimīga un droša, it kā šajā apskāvienā pasaule atkal būtu nostājusies savās vietās.
— Ko teiksi, ja mēs aiziesim uz parku? Parādīsim rudens lapām, kāda mums aug māksliniece, — Inese piedāvāja, uzmanīgi pieturot bērnu.
— Es… es nezinu… — Anna paskatījās uz kastēm, tad uz Inesi. Viņas skatienā bija vesels jautājumu mudžeklis: vai drīkst apstāties, vai nebūs sliktāk, vai viņa drīkst cerēt?
— Līdz nedēļas beigām, — Inese sacīja klusi, tomēr tādā tonī, ko nebija iespējams pārprast. — Dod man šo laiku.
Anna ievilka elpu, it kā pirmo reizi pēc vairākām dienām viņai būtu atļauts nenoslīkt.
— Labi, — viņa beidzot pateica un devās pārģērbties.
Viņas kustības vēl arvien bija nedrošas, bet tajās jau bija parādījies kaut kas cits — trausla, piesardzīga cerība, kuru Anna baidījās pat nosaukt vārdā.
Pagāja vēl dažas dienas.
Rudens saule tajā pēcpusdienā zeltainiem stariem slīdēja pāri grezna restorāna zālei. Galdauti bija balti kā sniegs, glāzes mirdzēja, viesmīļi pārvietojās gandrīz bez skaņas, un viss šajā vietā bija iekārtots tā, lai cilvēki justos bagāti, svarīgi un pasargāti no ikdienas neērtībām.
Inese ienāca nesteidzīgi. Viņa uzreiz pamanīja Jāni — pie galdiņa pie loga. Viņš nebija viens. Blakus sēdēja jauna sieviete, pārāk rūpīgi sapucējusies, pārāk apzināti smaidoša un pārāk pārliecināta par savu vietu pie šī galda.
Inese piegāja, apsēdās un vispirms paskatījās uz dēlu.
— Jāni, — viņa teica ļoti mierīgi. — Es uzaicināju tevi uz privātu sarunu. Paskaidrosi, kāpēc šeit atrodas šī persona?
Jānis mazliet savilka uzacis.
— Mammu, tā ir Kristīne. Mana līgava.
— Cik aizkustinoši, — Inese noteica bez mazākās aizkustinājuma pazīmes. — Tikai es, ja pareizi atceros, aicināju tevi, nevis lūdzu demonstrēt savas īslaicīgās aizraušanās.
Kristīne uzreiz sajuta aukstumu, kas nāca no vecākās sievietes. Tas nebija klajš naids, drīzāk absolūta vienaldzība, un tieši tā bija vēl pazemojošāka.
— Varbūt man labāk aiziet? — viņa klusi ieminējās.
— Nē, — Jānis asi atcirta un, izaicinoši paskatījies uz māti, piebilda: — Man no Kristīnes nav nekādu noslēpumu. Viņa tāpat visu uzzinās.
— Skaidrs, — Inese viegli pamāja. — Tad lai paliek. Varbūt tā būs pat lietderīgi. Jo ātrāk viņa ieraudzīs visu tavas izvēles burvību, jo mazāk pārsteigumu vēlāk.
Viņas skatiens lēni pārslīdēja pār Kristīni, it kā viņa vērtētu nevis cilvēku, bet lētu aksesuāru, kas nejauši nolikts uz nepareiza galda.
Kristīne samirkšķināja acis. Seja viņai kļuva bālāka.
— Tātad, dēliņ, — Inese turpināja, ar precīzu kustību sakārtojot pērļu virteni pie kakla, — runa būs par dzīvokli. Par tavu ļoti drosmīgo, bet vienlaikus ļoti neveiklo mēģinājumu izlikt Annu no mājām.
— Tur viss jau ir izlemts, — Jānis atlaidās krēslā, cenšoties izskatīties brīvi. Tomēr spriedze nodevīgi sasprindzināja žokli un pirkstus. — Nav par ko runāt.
— Tu kļūdies, mīļais, — Inese atbildēja rāmi. — Izlemts ir tad, kad tam piekrīt visas iesaistītās puses. Es nepiekrītu.
— Man tas dzīvoklis ir vajadzīgs, — Jānis sacīja skaļāk. — Es precos ar Kristīni, un mēs tur dzīvosim.
— Nē, nedzīvosiet, — Inese pagriezās pret Kristīni, un viņas balss kļuva saldeni asa. — Meitenīt, iespējams, tev būtu prātīgāk aizspiest ausis vai aiziet pie spoguļa piepūderēt deguntiņu. Citādi vari sadzirdēt kaut ko tādu, kas sabojās tavu… naivo prieku.
— Sēdi, — Jānis noteica Kristīnei, uzliekot roku viņai uz pleca. Žests bija vairāk īpašniecisks nekā mierinošs.
— Es tikai izrādīju rūpes par jaunās būtnes nervu sistēmu, — Inese nevainīgi paskaidroja. — Bet, ja rūpes netiek novērtētas, lai nu paliek.
— Anna izvāksies, — Jānis nopūtās, cenšoties atgūt sarunas vadību. — Es viņai to jau pateicu.
— Atgādināšu tev, jaunais cilvēk, — Ineses balss pēkšņi kļuva cieta kā tērauds, — dzīvoklis, kurā Anna šobrīd dzīvo kopā ar manu mazmeitu, juridiski pieder man. Tāpat kā tas dzīvoklis, kurā dzīvoju es pati.
— Mammu, tā ir tikai fikcija! Formalitāte! — Jānis iebilda. — Es visu noformēju uz tava vārda tikai tāpēc, ka…
— Tāpēc, ka tev bija ērtāk izvairīties no nodokļiem, — Inese viņu pārtrauca un ar slaidiem pirkstiem gaisā iezīmēja pēdiņas. — Un tieši šī tava ērtība tagad ir visu tavu “problēmu” sakne. Dzīvokli Annai arī pirki tu. Noformēji uz mani, pēc tam vajadzīgajā brīdī paņēmi atpakaļ savām vajadzībām. Tikai par dāvinājumu pienākošos nodokli, protams, aizmirsi. Ļoti izdevīga aizmāršība.
— Mammu, nelien manos finanšu jautājumos, — Jāņa balss kļuva asa. — Tas uz tevi neattiecas.
— Atgādināšu, dārgais dēls, — Inese sacīja tik maigi, it kā sniegtu viņam nelielu pakalpojumu, — es esmu vienīgā dibinātāja abos tavos uzņēmumos. Uz papīra. Tajā pašā papīrā, kuru tu tik ļoti mīli ignorēt, kad tas kļūst neērts.
— Mammu, ko tu… — Jānis apjuka pa īstam. Acis viņam paplašinājās. — Tas taču ir tikai formalitātei.
— Es pārskatīju dokumentus, — Inese teica. — Rūpīgi. Salīdzināju deklarētos ienākumus ar faktisko apgrozījumu. Atšķirība, Jāni, ir vismaz divdesmitkārtīga.
Viņa mazliet pieliecās uz priekšu.
— Divdesmit reizes. Tā nav grāmatvedes pārrakstīšanās. Tā ir shēma.
— Tu rēķināji? — viņa seja vienā mirklī zaudēja krāsu.
— Kā dibinātājai man ir pilna piekļuve grāmatvedības datiem. Es redzu, kur aiziet nauda. Un, zini, mani pat nepārsteidza summas, — viņa pakratīja galvu ar vilšanos, kā skolotāja, kas pieķērusi slinku skolēnu. — Mani vairāk pārsteidza nekaunība, ar kādu tu esi viltojis manus parakstus maksājumu uzdevumos. Starp citu, diezgan neveikli.
— Tas, ka tu esi dibinātāja, ir tikai fik… — Jānis iesāka.
Inese pēkšņi uzsita ar plaukstu pa galdu. Porcelāna tasīte noklikšķēja pret apakštasīti, un Kristīne satrūkās.
— Klusē, — Ineses balss noskanēja kā pātaga. — Vēl viens vārds par “fikciju”, un es tevi atlaižu. No šodienas. Saprati? Tā nav fikcija. Tā ir pilnīgi reāla juridiska vara.
— Ko?! — Jānis piesarka, uz kakla viņam sasprindzinājās dzīslas.
Kristīne sēdēja sastindzusi, vēl bālāka nekā iepriekš. Viņas skatiens pārvietojās no Jāņa uz Inesi, un pirmo reizi tajā parādījās nevis apvainojums, bet bailes.
— Mani uzņēmumi tevi uztur, — Inese turpināja. — Es zinu tavus patiesos ienākumus. Un es zinu arī to smieklīgo summu, ko tu maksā Annai par savas meitas uzturēšanu. Tāpēc mans piedāvājums ir ļoti vienkāršs.
Viņa katru vārdu izrunāja lēni un skaidri.
— Tu nekavējoties noformē dzīvokļa dāvinājumu uz Annas vārda. Un, sākot ar nākamo mēnesi, četrkāršo uzturlīdzekļus Laurai. Nevis tā, kā tev izdevīgi uz papīra, bet atbilstoši tam, cik tu patiesībā pelni.
— Un ja es to nedarīšu? — Jānis izgrūda caur sakostiem zobiem.
Inese nepacēla balsi. Viņa tikai paskatījās uz viņu tik mierīgi, ka šis miers bija daudz biedējošāks par kliedzienu.
— Tad es tev nosaukšu iespējas, no kurām tev būs jāizvēlas.