— Cik aizkustinoši no tavas puses, ka vispirms atsūtīji pie manis savu sargsuni, nevis pats piezvanīji, — Anna nošņāca, rūgto ironiju vairs neslēpdama. — Tiešām smalkjūtīgs gājiens.
— Tu taču zināji, ka dzīvoklis juridiski nav tavs, — Jānis turpināja, it kā nebūtu dzirdējis viņas dzēlīgo piezīmi. — Mamma man to uzdāvināja vēl pirms mūsu kāzām. Vai esi jau aizmirsusi?
— Nē, es atceros pat ļoti labi, — Anna tūlīt atcirta. — Tava māte to deva mums uz laulībām. Bet tad tu aizgāji, atstājot mani šeit ar mūsu bērnu. Un, ja mana atmiņa mani neviļ, tu pats solīji, ka neaiztiksi šo jautājumu, kamēr Laura nepabeigs skolu. Vai arī taviem solījumiem ir derīguma termiņš?
— Nu beidz piesaukt tos senos zvērestus, — Jānis mēģināja izvairīties. — Dzīve mainās, apstākļi arī.
— Neizlokies. Tu solīji, — Anna neatlaidās.
— Jā, solīju, — viņš beidzot atzina. — Bet tagad man šis dzīvoklis ir vajadzīgs.
Viņa balss skanēja tik tukši, it kā viņš runātu par noliktavu, nevis vietu, kur dzīvoja viņa meita.
— Tu… bezprincipu nelietis! — Annai izlauzās, taču viņa uzreiz sakoda zobus. — Tas ir pretīgi. Vienkārši pretīgi.
— Mēs tagad strīdēsimies vai tomēr runāsim par būtisko? — Jānis jautāja mierīgi, gandrīz garlaikoti.
— Pasaki Kristīnei, lai viņa vairs ne… — Anna iesāka, bet viņš viņu pārtrauca.
— Nē, — viņš noteica asi. — Dzīvoklis vajadzīgs man. Žēl, ka viņa aizgāja pie tevis pirmā.
— Tātad pats nobijies, tāpēc atsūtīji galma dāmu? — Anna rūgti iesmējās.
— Pietiks tukšas runāšanas. Es lūdzu divu nedēļu laikā izvākties, — Jānis pateica tieši un bez jebkādām emocijām.
— Un uz kurieni? — Anna nespēja savaldīt sašutumu. — Tu lieliski zini, ka man nav cita dzīvokļa!
— Noīrē. Uzturlīdzekļus es pārskaitu, un summa nav maza. Īrei pietiks, — viņš paziņoja pārliecināti.
— Tā nedara, Jāni. Tu man to apsolīji, — Annas balsī ieskanējās lūgums, un viņa pati šo vājumu acumirklī ienīda.
— Beidz. Man nav cita tāda dzīvokļa. Divas nedēļas ir vairāk nekā pietiekami, lai kaut ko atrastu. Vai saprati?
— Nē, tu nesaproti. Te dzīvo tava meita. Es atkārtoju — tava meita, kuru tu neapciemo, kuru pat dzimšanas dienā neapsveici. Tu vispār vēl atceries, ka viņa eksistē?
Klausulē iestājās smags klusums. Pēc brīža atskanēja dziļa nopūta. Jānis dažas sekundes neko neteica, un tad auksti, gandrīz mehāniski noteica:
— Divas nedēļas.
Savienojums pārtrūka.
Anna vēl kādu mirkli stāvēja ar telefonu rokā, tad bezspēcīgi noslīga uz krēsla. Aiz loga krēsla kļuva arvien biezāka, un arī viņas iekšienē tumsa sablīvējās līdz smagam, neizturamam kamolam.
Nakts pagāja mokoši. Miegs tā arī neatnāca — tikai īsas, saraustītas snaudas, pēc kurām domas atgriezās ar vēl lielāku spēku. Viņa saprata: formāli dzīvoklis patiešām nepiederēja viņai. Jānim bija tiesības pieprasīt, lai viņa aiziet. Uzturlīdzekļus viņš maksāja, to nevarēja noliegt, taču īres maksājumi aprītu gandrīz visu. Kur palikt? Kā turpināt? Atbildes nebija.
Rīta blāvā gaisma iespraucās cauri līdz galam neaizvilktajiem aizkariem, noklājot istabu ar pelēcīgām ēnām. Anna virtuvē kustējās kā automāts — uzlika tējkannu, sagrieza maizi, sagatavoja brokastis Laurai. Seja viņai bija bāla, bet tumšie loki zem acīm nodeva negulēto nakti daudz daiļrunīgāk par jebkuriem vārdiem.
Kad Laura bija paēdusi un abas jau gatavojās doties pastaigā, atskanēja durvju zvans. Aiz durvīm stāvēja Inese, Jāņa māte. Lai gan dēla laulība bija izjukusi, viņa gandrīz katru dienu iegriezās pie mazmeitas. Inesei patika ar Lauru nodarboties: agrāk viņa veda bērnu pastaigās, palīdzēja mazgāties, mācīja staigāt, bet tagad abas kopā zīmēja, skatījās grāmatas un mācījās lasīt.
Inese, tiklīdz ienāca, uzmanīgi nopētīja vedeklu no galvas līdz kājām.
— Kas ar tevi noticis? — viņa pajautāja, cieši palūkodamās uz tumšajiem lokiem zem Annas acīm.
Anna ievilka dziļu elpu, centās savākties un klusi atbildēja:
— Jānis mani izliek no dzīvokļa.
— Tā. Labi, paskaidro man visu pēc kārtas, — Inese pacēla Lauru rokās, noskūpstīja viņai vaigu, tad iegāja viesistabā un ērti apsēdās krēslā. — Bez emocijām. Fakti.
Anna izstāstīja visu: kā ieradās Kristīne, kā paziņoja savas pretenzijas uz dzīvokli, kā viņa pēc tam piezvanīja bijušajam vīram un kā Jānis aukstā balsī apstiprināja to pašu.
— Divas nedēļas, tikai divas! — Anna bezpalīdzīgi noplātīja rokas un paskatījās uz mēbelēm, plauktiem, Lauras rotaļlietām. — Kur lai es eju? Un ko man darīt ar visu šo? Mest ārā?
Inese nolaida galvu. Kādu brīdi viņa klusēja, tad piecēlās, aizgāja pie loga un ilgi skatījās uz bērniem, kas rotaļājās parkā. Atgriezusies viņa runāja klusāk nekā parasti:
— Tas ir mana dēla īpašums. Viņam ir tiesības ar to rīkoties.
— Bet Laura? — Anna atgādināja.
— Es nezinu, — Inese neērti novērsās. — Tiešām nezinu.
Viņa piegāja pie mazmeitas un noglāstīja viņai matus.
— Viņš taču deva vārdu, — Anna neatlaidīgi turējās pie vienīgā, kas vēl šķita kaut cik drošs.
— Mīļā, Jāņa solījumi dažkārt ir tikpat taustāmi kā viņa nodokļu deklarācijās ierakstītie brīnumi, — Inese apsēdās blakus Laurai, paņēma viņas zīmējumu, satvēra zīmuli un uzmanīgi pielaboja šķību līniju. — Darīsim tā: tu tagad neizdedzini sevi no iekšpuses. Ko tieši Jānis ir ieņēmis galvā, es nezinu. Viņš jau sen mani neaplaimo ar saviem “ģeniālajiem” finanšu plāniem un privātajām intrigām. Bet vienu gan es varu apsolīt.
Viņa vēlreiz maigi pieskārās mazmeitas galvai.
— Es ar viņu parunāšu.
— Paldies, — Annas balsī parādījās nedroša, piesardzīga cerība.
— Parunāšu, — Inese atkārtoja jau stingrāk un piecēlās.
— Tu jau iesi? — Anna nespēja noslēpt vilšanos.
— Jā. Man jāsagatavo argumenti sarunai ar mūsu finanšu ģēniju, — Inese atbildēja, velkot apavus. Pie durvīm viņa vēl piebilda: — Pret viņu bez rūpīgas sagatavošanās nav vērts iet kaujā.
Viņa izgāja kāpņu telpā, bet Anna palika stāvam gaitenī ar sajūtām, kas plosīja uz pusēm — cerība jaucās ar bailēm. Smagās durvis aizvērās, un dzīvoklis pēkšņi kļuva neparasti kluss. Tā bija māja, kurā Anna bija dzīvojusi ar bērnu, bet tagad šī vieta vairs nešķita droša. Varbūt pavisam drīz tā vairs nebūs viņu mājas.
Inese iznāca uz ielas. Rudens vējš tūlīt ieķērās matos, sabužināja tos un lika viņai neviļus nodrebēt. Viņa uz brīdi apstājās un vēroja, kā aukstajā gaisā virpuļo nokritušās lapas. Šis skats negaidīti atnesa atmiņas par dienu, kad nomira viņas vīrs Andris.
Toreiz viss bija kā miglā. Jānim bija tikai divi gadi. Inese vēl tagad atcerējās to apjukumu, to bezpalīdzību, kas viņu toreiz grauza no iekšpuses. Tieši tāds pats izmisums šobrīd bija lasāms Annas acīs. Viņa lēnām aizgāja līdz automašīnai, atslēdza durvis un iesēdās pie stūres. Salonā virmoja viegla lavandas smarža — viņas iecienītās smaržas.
Skatoties uz gandrīz tukšo ielu, Inese atcerējās arī savu māti. Grūtākajā brīdī viņa bija novērsusies. Vienīgā, kura toreiz pastiepa roku, bija Elīna — viņas vīramāte. Tieši Elīna ļāva jaunajai atraitnei ar mazo bērnu palikt savā plašajā dzīvoklī. Vēlāk, kad vecā sieviete aizgāja mūžībā, šis īpašums nonāca Ineses rokās.
Viņa piesprādzējās, ielika atslēgu aizdedzē un iedarbināja motoru.
— Tā nav pareizi, dēls. Nav pareizi, — Inese noteica tukšajam salonam, un viņas balsī skanēja ledains pārmetums. — Vīrietis neslēpjas aiz kaut kādas Kristīnes muguras. Tas ir gļēvi, Jāni. Ļoti gļēvi.
Automašīna mierīgi izripoja uz ielas. Ceļi bija gandrīz tukši, un Inese brauca lēni, domās atkal un atkal izspēlējot iespējamo sarunu. Viņa kārtoja argumentus, atmeta vājos, paturēja tos, kas varētu trāpīt dēlam pa pašlepnumu vai aprēķinu. Ar Jāni nevarēja runāt tikai no sirds — viņš to sen bija iemācījies nedzirdēt.
Pagāja dažas dienas. Inese nolēma vēlreiz aizbraukt pie mazmeitas Lauras, un, nonākusi pie dzīvokļa durvīm, viņa nospieda zvana pogu.