— Es precēšos ar tavu bijušo vīru. Tāpēc, mīļā meitenīt, tev pienācis laiks izvākties no dzīvokļa, — paziņoja mīļākā.
Anna tikai pirms dažām minūtēm bija iemidzinājusi meitu Lauru. Viņa pati jau grasījās doties gulēt, lai beidzot izbaudītu klusumu savā mājīgajā dzīvoklī.
Taču tieši tajā brīdī pie durvīm atskanēja zvans. Melodiskais signāls paziņoja par negaidītu ciemiņu.
— Nu, izskatās, ka klusais vakars tomēr nesanāks, — Anna ironiski nomurmināja un devās uz priekšnamu.
Aiz durvīm stāvēja neliela auguma meitene ar īsiem, gaišiem matiem un lielām brūnām acīm. Viņa uzmanīgi nopētīja dzīvokļa saimnieci, it kā mēģinātu kaut ko saprast vai salīdzināt ar jau iepriekš iztēlotu ainu.
— Jā? — Anna pajautāja, viegli savelkot uzacis.
— Ak, piedodiet, — svešiniece it kā attapās no savām domām. — Mani sauc Kristīne.
— Patīkami, — Anna atbildēja, sakrustojot rokas uz krūtīm. — Jūs pie manis kādā konkrētā lietā?
— Jā, jā, protams, — viešņa steidzīgi atkārtoja vairākas reizes. — Es esmu Kristīne.
— To es jau dzirdēju, — Anna sausi noteica, un viņas balsī parādījās aizkaitinājums. — Tātad — kāpēc esat atnākusi?
— Un jūs esat Anna? — meitene nedroši pārjautāja.
— Tieši tā. Ko jūs gribējāt?
— Saprotiet, — Kristīne pēkšņi iesāka daudz dzīvīgāk, — es esmu Jāņa līgava!
Anna pārsteigumā pacēla uzacis, un viņas acis uz mirkli iepletās.
“Protams. Mans kādreizējais iekarotājs jau paspējis papildināt savu kolekciju ar jaunu eksemplāru,” viņai iešāvās prātā, kamēr viņa vērtējoši aplūkoja Kristīni. “Lai gan, godīgi sakot, kāda man vispār daļa gar viņa trofejām?”
— Es gribēju parunāt ar jums par savu vīru… tas ir, par līgavaini, — Kristīne turpināja, neveikli pasmaidot.
— Šaubos, vai manas atmiņas jums kaut kā noderēs. Mēs ar Jāni esam šķirti, — Anna atcirta.
— Es zinu. Jānis man to stāstīja. Es neesmu atnākusi strīdēties!
Anna pie sevis gandrīz pasmējās. “Un par ko gan man ar tevi strīdēties? Es vairs neesmu viņa sieva, bet tu… tu man esi pilnīgi vienaldzīga.”
— Es tikai gribētu no jums dzirdēt, kāds ir mans Jānis, — Kristīne sacīja, aizturot elpu, it kā gaidītu īpaši svarīgu atklāsmi.
“Mans?” šis vārds kā adata iedūrās Annas apziņā. “Kādreiz viņš bija mans…”
— Labi, nāciet iekšā, — Anna nopūtās.
Viņa ielaida negaidīto apmeklētāju priekšnamā. Patiesībā viņai pašai kļuva interesanti, kā tagad dzīvo viņas bijušais vīrs. Pēdējā laikā Jānis nezvanīja nemaz — tikai regulāri pārskaitīja uzturlīdzekļus.
Anna uzlika vārīties ūdeni, caurspīdīgā tējkannā iebēra tēju ar rožu ziedlapiņām, uz paplātes nolika divas tasītes un cepumus, pēc tam visu aiznesa uz viesistabu.
Kristīne tikmēr nesteidzīgi virzījās gar sienām, aplūkoja gleznas, grāmatu plauktus un ar pirkstiem pieskārās grāmatu muguriņām. Viņas skatiens slīdēja pāri visam ar pārāk dzīvu ziņkāri.
— Te ir brīnišķīgi! Tik plaši, un griesti… Milzīgi logi, aiz tiem parks! Es vienmēr esmu sapņojusi par šādu mājokli, — viņa sajūsmināti izdvesa.
— Tātad, ko tieši jūs vēlējāties uzzināt? — Anna pajautāja, noliekot paplāti uz galdiņa.
— Nu… patiesībā visu, — Kristīne atbildēja izklaidīgi un tajā pašā brīdī piegāja pie vienām no durvīm. — Un kas ir tur?
— Neveriet vaļā, — Anna asi brīdināja. — Tur guļ mana meita.
— Ak jā, Jānis minēja, ka jums ir meita. Kā viņu sauc?
— Laura, — Anna īsi atbildēja.
— Jā, Laura! — Kristīne pagriezās un jau devās pie nākamajām durvīm. Neprasot atļauju, viņa tās atvēra un iegāja iekšā.
— Hei, kur jūs ejat? — saimniece sašutusi iesaucās, steidzoties viņai pakaļ.
— Gribu apskatīt visas istabas, — viešņa bezrūpīgi attrauca, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.
— Paklausieties, aizveriet durvis un, lūdzu, nāciet ārā!
— Kāpēc? — Kristīne sašuta. — Tas taču ir mans dzīvoklis!
— Ko?! — Anna nespēja noticēt dzirdētajam.
— Jā, mans dzīvoklis. Es precos ar Jāni, un viņš to atdos man. Tāpēc es… — Kristīne pagriezās un uzlūkoja Annu ar asu, izaicinošu skatienu. — Tāpēc, meitenīt, tev laiks atbrīvot vietu.
— Tu vispār saproti, ko runā? — Anna izspieda caur sakostiem zobiem, ar grūtībām savaldoties.
— Kam rūp, ko tu par to domā! Es atnācu novērtēt sava līgavaiņa dāvanu. Negribu pēc tam attapties kaut kādā nožēlojamā ūķī. Šeit man derēs… — Kristīne iesāka.
— Pietiek! Tavs cirks ir beidzies. Tūlīt pat atstāj manu dzīvokli! — Annas balss noskanēja skaidri un asi.
— Tu man neko nenorādīsi! — Kristīne atteica un jau pastiepa roku pie nākamo durvju roktura.
Anna pielēca kājās un strauji satvēra sievieti aiz pirkstiem, atraujot viņas roku nost. Kristīne sašūpojās, gandrīz zaudēja līdzsvaru un atkāpās sānis. Anna piesardzīgi aizvēra durvis.
— Ārā, — viņa nošņāca, jūtot, kā dusmas viņā vārās arvien karstāk.
— Oho, kāds niknums! Tad klausies, meitenīt: es tev dodu divas nedēļas. Pēc tam es dzīvošu šeit. Skaidrs?
No tādas nekaunības Annai uz mirkli pat pietrūka vārdu. Sen viņa nebija sastapusi tik bezkaunīgu radījumu.
— Ej prom, — viņa pateica klusi, bet tik ledaini, ka vārdi skanēja kā pavēle.
— Jau eju. Gleznas nepaspēju līdz galam apskatīt, bet nekas. Adresi es tagad zinu. Čau!
Kristīne aizsteidzās pie apaviem, ātri tos uzvilka un, negaidīdama, līdz saimniece ķersies pie fiziskas izvadīšanas, izskrēja kāpņu telpā.
— Divas nedēļas! — viņa vēlreiz uzkliedza un steidzīgi nozuda lejup pa kāpnēm.
Anna aizcirta durvis, atspiedās pret tām ar muguru un tikai tad sajuta, ka ceļi nodevīgi trīc.
“Kas tas vispār tikko bija?” viņa domās mocījās. “Jānis taču nevarētu tā rīkoties. Viņš apsolīja… Vai arī tā ir tikai kādas viņa pielūdzējas slimīga iedoma?”
Viņa paskatījās pulkstenī. Bija jau vēls, taču miegs bija kā ar roku atņemts. Vajadzēja zvanīt Jānim. Tomēr vispirms Anna ieskatījās pie Lauras. Meitenīte mierīgi gulēja, cieši apķērusi savu plīša lācīti. Anna nevienam neļautu izjaukt viņu mieru, it īpaši kaut kādai iedomīgai sievietei, kura pēkšņi sevi pasludinājusi par šī mājokļa saimnieci.
Aiz daudzdzīvokļu māju logiem dega dzeltenīgas gaismas, uz ielas bija iedegušās laternas, un to mestās ēnas stiepās garas un tumšas.
Anna nemierīgi staigāja pa viesistabu šurpu turpu. Ar smalkajiem pirkstiem viņa nervozi nogludināja no frizūras izslīdējušās matu šķipsnas. Domas jaucās cita ar citu, sirds dauzījās pārāk strauji. Kristīnes — bijušā vīra jaunās mīļotās — teiktais vēl aizvien atbalsojās galvā.
Dzīvoklis, kurā Anna dzīvoja kopā ar Lauru, vienmēr bija šķitis droša pasaule. Mīkstais dīvāns ar rakstainiem spilveniem, plaukti ar iemīļotām grāmatām, fotogrāfijas pie sienām — viss šeit radīja māju sajūtu. Taču tagad šī mierīgā kārtība pēkšņi likās trausla, gandrīz mānīga.
Viņa skaidri atcerējās vienošanos ar Jāni: līdz brīdim, kad Laura pabeigs skolu, viņas abas paliks šajā dzīvoklī. Tāpēc “līgavas” paziņojums Annai bija kā pliķis sejā.
Vairs nespēdama izturēt, viņa paķēra telefonu, atrada bijušā vīra numuru un piespieda aparātu pie auss. Pēc vairākiem signāliem klausulē atskanēja pazīstama balss.
— Ko? — Jānis norūca, pat nesasveicinājies.
— Kā man to saprast? — Anna izsprāga, tomēr centās runāt klusāk, lai nepamodinātu Lauru. — Pie manis ieradās viena no tavām jaunajām fūrijām un pavēlēja izvākties no dzīvokļa. Tas ir tavs lētais joks vai jau nākamais zemiskuma līmenis?
— Labi, sapratu, — Jānis sacīja. — Galvenais, neuztraucies.
Anna iegāja virtuvē. Šī nelielā telpa ar vecajām, bet rūpīgi koptajām mēbelēm viņai parasti bija kā patvērums. Tagad arī tā šķita nomācoša.
— Neuztraukties? — viņa atkārtoja, ar pūlēm savaldīdamās.