— Pirmā, — Inese sacīja tajā pašā ledainajā mierā, — es kā vienīgā dibinātāja tevi atbrīvoju no amata nekavējoties. Bez kompensācijām, bez glābšanas riņķiem un ar visām no tā izrietošajām sekām tavai reputācijai un kredītvēsturei. Otrā — šī mape ar taviem “varoņdarbiem” nonāk VID un policijā. Izvēlies pats. Laiks līdz rītdienai.
Jānis atkrita krēslā, it kā no viņa pēkšņi būtu izvilkts mugurkauls. Tikai tagad viņš līdz galam aptvēra, cik dziļu bedri pats sev bija izracis, paļaudamies uz mātes bezgalīgo pacietību. Viņa taču vienmēr bija klusējusi. Nekad nebija uzbrukusi tieši. Drīzāk pametusi kādu mājienu, skatienu, īsu piezīmi — un ļāvusi viņam domāt, ka tas neko nenozīmē.
— Jāni… — Kristīne izdvesa tik klusi, ka balss vairāk līdzinājās bailīgam čukstam.
— Aizveries, — viņš sausi noteica un atvirzījās no viņas.
Inese nesteidzīgi atvēra savu somiņu. No tās viņa izņēma stingri sarullētu dokumentu mapi, nolika to uz galda un pārklāja ar plaukstu. Sarkanie nagi pāris reižu īsi piesita pa kartona virsmu, un šī skaņa klusajā telpā noskanēja nepatīkami asi.
— Te ir pietiekami daudz, lai attiecīgajām iestādēm par tevi rastos ļoti dzīva interese, — viņa teica, skatoties dēlam tieši acīs.
Jāņa skatiens kļuva tukšs, it kā viņš vienā mirklī būtu zaudējis spēju saprast apkārt notiekošo. Nodevība? No paša mātes? Šāds variants viņa aprēķinos nebija paredzēts. Viņš bija paredzējis dusmas, apvainojumus, asaras, pat lūgšanos. Bet ne šo auksto, precīzo triecienu.
Inese savāca mapi atpakaļ somā un piecēlās.
— Paldies par vizīti, Jāni, — viņa pieklājīgi sacīja, gluži kā noslēdzot kārtējo darba tikšanos. — Un… lai tev veicas ar nekustamo īpašumu.
Tad viņa pagriezās un izgāja tik mierīgi, it kā aiz sevis neatstātu cilvēku, kuram tikko bija sabrukusi ilūzija par visatļautību.
Pagāja dažas dienas.
Inese, kā ierasts, apstājās pie labi pazīstamajām durvīm un nospieda zvana pogu. No dzīvokļa iekšpuses tūlīt atskanēja priecīgs sauciens.
— Vecmāmiņa!
Smaids pats no sevis uzplauka viņas sejā.
Durvis atvēra Anna. Viņas seja izskatījās nogurusi, zem acīm gulās pelēcīgas ēnas, tomēr viņa centās smaidīt, atkāpjoties, lai ielaistu vīramāti iekšā.
— Vecmāmiņa! Vecmāmiņa! Vecmāmiņa! — mazā, gaišmatainā Laura izšāvās no priekšnama kā mazs viesulis un metās Inesei ap kaklu.
— Mans zeltainais putniņ, mana saulīte! — Inese pacēla meitenīti rokās, noskūpstīja viņas vaigus un uz mirkli ieelpoja bērna saldo, tīro matu smaržu. — Ak, cik liela tu esi izaugusi! Jau īsta stipriniece.
— Iesim pastaigāties, vecmāmiņ? — Laura jau mēģināja izrauties no apskāviena, jo prieks viņai neļāva nosēdēt mierā.
— Protams, ka iesim. Es tieši tāpēc arī atnācu, — Inese apstiprināja. — Tikai vispirms saģērbsimies atbilstoši laikam. Ne tā kā vakar, kad vējš gandrīz aiznesa tavu kleitu pa gaisu.
— Jā! Jā! Jā! — meitenīte iesaucās un, tiklīdz pēdas pieskārās grīdai, aizskrēja uz priekštelpu pēc savām drēbēm.
Inese pagriezās pret Annu. Viņas vērīgais skatiens uzreiz pamanīja visu — nedabiski bālo seju, saspringtās lūpas, dziļo nogurumu, ko nevarēja noslēpt ne ar smaidu, ne ar pieklājīgu “viss kārtībā”.
— Nu, Anna? Garastāvoklis jau tuvojas cilvēka cienīgam līmenim, vai joprojām dzīvo režīmā “izdzīvot līdz vakaram”? — viņa vaicāja maigi, ar tik tikko jaušamu ironijas dzirksti balsī.
— Drīzāk otrs variants, — Anna bezspēcīgi izpleta rokas. — Ja godīgi, es šobrīd esmu kaut kur Marianas dziļvagas apakšā. Varbūt pat zem tās.
— Skaidrs, — Inese savilka lūpas un sekoja viņai uz viesistabu.
Skats bija diezgan bēdīgs. Skapju durvis stāvēja vaļā, plaukti bija gandrīz tukši, gar sienām rindojās kastes, maisi un somas, bet uz grīdas nekārtīgās kaudzēs gulēja drēbes, papīri, rotaļlietas un dažādas sen aizmirstas lietas. Caur aizkaru spraugām telpā lauzās putekļaina gaisma, kas visu šo haosu padarīja vēl pamanāmāku.
— Jāatzīst, aina iespaidīga, — Inese noteica, palūkojoties apkārt. — Ceru, ka tā nav kolekcija ar nepiepildītām cerībām par laimīgu ģimenes dzīvi? Es biju gatava nekārtībai, bet šis jau ir gandrīz muzeja līmenis.
— Es pati esmu šokā, — Anna apslāpēti nopūtās un piespieda plaukstu pie pieres. — It kā es te nebūtu dzīvojusi septiņus gadus, bet visu šo laiku vāktu eksponātus absurda izstādei. Katrā stūrī kāds pierādījums muļķībai.
— Un par kura muļķību mēs šobrīd runājam? — Inese jautāja mierīgi, tomēr zem šī miera bija skaidri nolasāms mājiens.
— Lūdzu, neliec man skaļi nosaukt acīmredzamo, — Anna pamāja ar roku. — Bet vari mani apsveikt. Es cenšos ieviest kārtību. Vismaz teorētiski. Patiesībā jūtos kā Sīzifs. Tikai akmens vietā man ir viņa vecās kaklasaites un manas paša ilūzijas.
— Sīzifs vismaz zināja, kāpēc to akmeni stumj, — Inese sausi piezīmēja. — Tu toties atbrīvo vietu kaut kam jaunam. Ja ne jaunai dzīvei, tad vismaz gaisam. Arī tas jau ir solis uz priekšu.
— Es tūlīt apģērbšu Lauru, citādi viņa droši vien jau cenšas zābakus uzvilkt rokās, — Anna steidzīgi sacīja un pagriezās uz priekštelpas pusi.
— Pagaidi mirkli, Anna, — Inese viņu apturēja. Balss bija klusa, bet tajā nebija nekā lūdzama. Viņa atvēra eleganto somiņu un izņēma vairākas rūpīgi salocītas lapas. — Paņem. Man šķiet, tev ir pienācis laiks to redzēt. Lai pēdējās ilūzijas izgaist un to vietā beidzot parādās veselais saprāts.
Viņa pasniedza dokumentus vedeklai un pati devās palīdzēt mazmeitai ar jaku un šalli. Anna palika stāvam istabas vidū ar papīriem rokās.
Sākumā viņa uz tiem skatījās gandrīz mehāniski. Acis slīdēja pāri rindām, nesaprotot, ko īsti lasa. Tad skatiens apstājās. Anna pārlasīja teikumu vēlreiz. Un vēlreiz. Krāsa no viņas sejas pazuda tik strauji, ka viņa uz mirkli izskatījās kā vaska figūra. Pirksti sažņaudzās ap lapām, saburzot papīra malas.
Viņa centās savaldīties, taču asaras tomēr izlauzās. Klusi, bez skaņas, viena pēc otras tās ritēja pār vaigiem. Anna, it kā staigātu miegā, piegāja pie Ineses, kura tobrīd pogāja Laurai mēteli. Tad viņa pēkšņi cieši apskāva vīramāti, piespieda seju viņas plecam un saraustītā balsī nočukstēja:
— Mammu… paldies… Es tev tik ļoti pateicos… Es… es tiešām nezināju. Es biju akla.
— Mammu? — Laura pārsteigti pajautāja, lielajām brūnajām acīm skatoties te uz Annu, te uz Inesi. — Vecmāmiņa ir mamma?
— Jā, mīļā, — Anna atbildēja, noslaukot asaras ar plaukstas virspusi un vēl ciešāk pieķeroties Inesei. — Vecmāmiņa arī ir mamma. Pati uzticamākā.
— Es neļaušu nevienam darīt pāri manai mazmeitai, — Inese sacīja klusi, bet tik stingri, ka katrs vārds iegriezās telpā kā solījums. Viņa viegli noglāstīja Annas muguru. — Un arī viņas mātei ne. Nevienam nav tiesību ar zemiskumu sabradāt jūsu dzīvi. Šie papīri ir tikai pierādījumi. Tagad tev tie ir. Tagad tu vairs neesi bez aizsardzības.
— Paldies, — Anna dziļi ievilka elpu, cenšoties savākties. — Es pat nezinu, ko pateikt. Vienkārši… paldies. Par visu.
Inese pēc brīža viegli atkāpās un ar apzināti mundru balsi paziņoja:
— Nu ko, atbrīvošanas vienība ir gatava iziešanai? Saule spīd, vējš svaigs — ideāli apstākļi stratēģiskai pastaigai un taktiskajam saldējumam.
Laura uzreiz ielēkājās.
— Urā! Saldējums!
Anna caur asarām pasmaidīja un pamāja. Tad viņa piegāja pie vienas no kastēm, atvēra to un izņēma mazliet noplukušu, bet tīru plīša lācīti — Lauras uzticamo draugu, kurš bija pārdzīvojis visus mājas negaisus. Anna paskatījās uz to un ar rūgteni siltu smaidu sacīja:
— Zini, mammu, šis lācis laikam ir vienīgais “vīrietis” šajā mājā, kurš mani nekad nav pievīlis un nekad nav melojis. Īsts plīša bruņinieks.
— Vērtīgs eksemplārs, — Inese piebilda ar vieglu sarkasmu. — Turi viņu cieši. Pieredze rāda, ka plīša uzticība dažreiz ir krietni dārgāka par cilvēku solījumiem.
Anna novietoja lācīti uz atbrīvotā plaukta. Cauri tillam istabā iespīdēja saule, un gaismas stars apstājās tieši uz rotaļlietas purna, it kā pasvītrodams: lūk, īsts siltums — kluss, vienkāršs un nemelots.