— Pirmais variants, — Inese turpināja ledainā mierā, it kā runātu nevis ar savu dēlu, bet ar kādu neuzticamu darījumu partneri, — es kā vienīgā dibinātāja tevi atbrīvoju no amata nekavējoties. Bez kompensācijas. Ar visām no tā izrietošajām sekām tavai reputācijai, kredītvēsturei un turpmākajām iespējām. Otrais variants — šī mape ar taviem “varoņdarbiem” nonāk VID un policijā. Izvēlies pats. Laiks tev ir līdz rītdienai.
Andris atkrita krēslā, it kā pēkšņi būtu zaudējis spēku. Tikai tagad viņš saprata, cik dziļu bedri sev pats bija izracis, gadiem paļaudamies uz mātes neizsīkstošo pacietību un klusējošo labvēlību. Līdz šim viņa nekad nebija nostājusies pret viņu atklāti. Vienmēr tikai norādīja, aizrādīja, deva mājienus.
— Andri… — Laura izdvesa trīcošā, gandrīz nedzirdamā balsī.
— Klusē, — viņš sausi noskaldīja un atrāvās no viņas.
Inese nesteidzīgi atvēra somu, izņēma kārtīgi sarullētu dokumentu mapi, nolika to uz galda un pārklāja ar plaukstu. Sarkanie nagi viegli, ritmiski piesitās pie kartona.
— Te ir pietiekami daudz, lai atbildīgajām iestādēm pēkšņi rastos ļoti dzīva interese par tavu darbību, — viņa sacīja, nenovēršot skatienu no Andra.
Viņa acis kļuva tukšas, stiklainas. Domām it kā pazuda forma. Nodevība? No paša mātes? Šādu pavērsienu viņš savos aprēķinos nebija paredzējis.
Inese mapi atkal ielika somā un piecēlās.
— Paldies par vizīti, Andri, — viņa pateica pieklājīgi, gluži kā noslēdzot lietišķu sapulci. — Un… lai tev veicas ar nekustamo īpašumu.
Pēc tam viņa mierīgi izgāja.
Pagāja vairākas dienas. Inese, kā jau ierasts, piegāja pie labi pazīstamajām durvīm un nospieda zvana pogu. No dzīvokļa dziļuma tūlīt atskanēja priecīgs spiedziens.
— Mana mazā! — sievietes sejā pats no sevis uzplauka smaids.
Durvis atvēra viņas vedekla Ilze. Seja viņai bija nogurusi, zem acīm gulēja ēnas, tomēr viņa centās pasmaidīt un palaida vīramāti iekšā.
— Vecmāmiņa! Vecmāmiņa! Vecmāmiņa! — maza gaišmataina meitenīte kā viesulis metās Inesei ap kaklu.
— Ak tu mans dārgumiņš, mans saules stariņš! — Inese pacēla Madaru rokās un sāka viņu skūpstīt, ieelpojot bērna tīro, saldo matu smaržu. — Cik liela tu jau esi izaugusi! Īsta stipriniece!
— Iesim ārā, vecmāmiņ? — Madara jau mēģināja izrauties no apskāviena, nepacietīgi trinoties.
— Protams, ka iesim. Tieši tāpēc es arī atnācu, — Inese apliecināja. — Tikai vispirms saģērbsimies kā nākas. Ne tā kā vakar, kad vējš tavu kleitiņu gandrīz aiznesa pa gaisu.
— Jā! Jā! Jā! — meitene skaļi iesaucās, nolēca uz grīdas un aizskrēja uz priekšnamu.
Inese pagriezās pret Ilzi. Viņas vērīgais skatiens uzreiz pamanīja gan dziļās ēnas zem vedeklas acīm, gan dīvaino bālumu, ko nevarēja noslēpt pat piespiedu smaids.
— Nu, Ilze? Kāds šodien noskaņojums? Vai jau tuvāk dzīvei, vai vēl joprojām režīmā “izdzīvot līdz pirmdienas vakaram”? — viņa vaicāja maigi, bet ar tikko jaušamu ironiju.
— Briesmīgs, — Ilze atbildēja un bezspēcīgi izpleta rokas. — Ja godīgi, tas drīzāk atrodas kaut kur pie Marianu dziļvagas dibena.
— Oho, — Inese savilka lūpas un sekoja viņai uz viesistabu.
Skats bija nomācošs. Skapji stāvēja tukši, ar atvērtām durtiņām kā izplēsti. Gar sienām slējās kastes un somas, uz grīdas nekārtīgās kaudzēs mētājās drēbes, grāmatas, bērnu rotaļlietas un vēl nezin kas. Putekļainā gaisma, kas spraucās cauri aizkaru šķirbām, visu šo jucekli padarīja vēl skarbāku un redzamāku.
— Nu gan aina, — Inese nopūtās. — Ceru, ka tā nav kolekcija ar nosaukumu “laimīgas ģimenes dzīves tukšās cerības”? Es, protams, gaidīju nekārtību, bet ne jau šādu arheoloģisko slāni.
— Es pati esmu šokā, — Ilze klusi nopūtās un pielika roku pie pieres. — Sajūta tāda, it kā es te septiņus gadus nebūtu dzīvojusi, bet vāktu eksponātus absurda muzejam. Katrs stūris atgādina par kāda muļķību.
— Par kura muļķību tieši tu runā? — Inese pajautāja mierīgā balsī, taču zem šī miera bija ļoti skaidri nolasāms mājiens.
— Lūdzu, neliec man skaļi nosaukt acīmredzamo, — Ilze atmeta ar roku. — Laikam jau vari mani apsveikt ar mēģinājumu ieviest kārtību. Lai gan pati vēl nezinu, vai tas ir apsveicami. Jūtos kā Sīzifs, tikai mans akmens ir viņa vecās kaklasaites un manas pašas ilūzijas.
— Sīzifs vismaz zināja, kāpēc to akmeni stumj, — Inese sausi piebilda. — Bet tu vismaz atbrīvo vietu kaut kam jaunam. Vai, sliktākajā gadījumā, gaisam. Arī tas jau ir solis uz priekšu.
— Es tūlīt saģērbšu Madaru, citādi viņa noteikti jau būs mēģinājusi zābakus uzvilkt rokās, — Ilze sacīja un grasījās doties uz priekšnamu.
— Pagaidi mirkli, Ilze, — Inese viņu apturēja klusi, bet stingri.
Viņa atvēra eleganto somu un izņēma vairākas rūpīgi salocītas lapas.
— Paņem. Man šķiet, ir pienācis laiks tev to redzēt. Lai pēdējās ilūzijas beidzot izgaist un atbrīvo vietu veselajam saprātam.
Viņa pasniedza dokumentus vedeklai, bet pati devās palīdzēt mazmeitai ar drēbēm. Ilze palika stāvam viena, ar papīriem rokās.
Sākumā viņas skatiens pārslīdēja rindām gandrīz mehāniski, nesaprotot, ko lasa. Tad acis apstājās pie kādas vietas. Viņa pārlasīja vēlreiz. Un vēlreiz. No sejas pazuda krāsa. Pirksti tik stipri saspieda lapas, ka papīrs saburzījās. Ilze centās noturēties, centās savākties, bet asaras tomēr sāka ritēt pār vaigiem.
Bez vārdiem, it kā ejot caur sapni, viņa piegāja pie Ineses, kura tobrīd pogāja Madarai jaciņu. Ilze cieši apskāva vīramāti, piespieda seju viņai pie pleca un saraustītā balsī nočukstēja:
— Mammu… Paldies… Tik ļoti paldies… Es… es neko nezināju. Es biju akla…
— Mammu? — Madara izbrīnīta pārvaicāja un lielajām brūnajām acīm paskatījās te uz savu māti, te uz vecmāmiņu. — Vecmāmiņa arī ir mamma?
— Jā, gudriniecīt, — Ilze atbildēja, noslaucīdama asaras ar plaukstas virspusi un vēl ciešāk pieķerdamās Inesei. — Vecmāmiņa arī ir mamma. Pati drošākā.
— Es neļaušu darīt pāri savai mazmeitai, — Inese sacīja klusi, tomēr katrs vārds skanēja kā solījums. Viņa maigi noglāstīja Ilzei muguru. — Un arī viņas mammai ne. Nevienam nav tiesību ienākt jūsu dzīvē ar nelietību un visu sabradāt. Šie papīri ir tikai pierādījumi. Tagad tu neesi tukšām rokām.
— Paldies, — Ilze dziļi ievilka elpu, mēģinādama atgūt balsi. — Vienkārši… paldies. Par visu.
— Nu ko, atbrīvošanas vienība ir gatava iziešanai? — Inese pēkšņi jautāja dzīvespriecīgākā tonī, apzināti izkliedējot smago klusumu. — Saule spīd, vējš svaigs. Ideāli apstākļi stratēģiskai pastaigai un taktiskam saldējumam.
Madara tūlīt uzgavilēja:
— Urā! Saldējums!
Ilze, vēl smaidīdama caur asarām, pamāja. Tad viņa piegāja pie vienas no kastēm, atvēra to un izņēma nedaudz noplukušu, bet tīru plīša lācīti — Madaras uzticamo draugu, kurš bija pārdzīvojis visas mājas vētras. Ilze paskatījās uz rotaļlietu un ar rūgteni maigu smaidu noteica:
— Zini, mammu, šis lācis laikam ir vienīgais “vīrietis” šajās mājās, kurš mani nekad nav nodevis un nav man melojis. Uzticams plīša bruņinieks.
— Vērtīgs eksemplārs, — Inese atsaucās ar vieglu sarkasmu. — Turi to cieši. Pieredze rāda, ka plīša uzticība reizēm maksā vairāk nekā daža laba cilvēka solījumi.
Ilze nolika lācīti uz atbrīvotā plaukta. Saules stars, izlauzies cauri tilla aizkaram, krita tieši uz tā sejas, it kā klusi apliecinot: lūk, šeit paliek īsts, neizdomāts siltums.