Durvis atvērās gandrīz tajā pašā mirklī.
— Cik labi, ka jūs atnācāt, — saimniece sacīja, cenšoties balsī noslēpt satraukumu.
— Sveika, mīļā, — Inese atbildēja atturīgi, viegli pieskaroties vedeklas vaigam. — Kur ir mūsu mazā princese?
— Savā istabā. Kaut ko kārto, — Ilze klusi paskaidroja.
— Atkal visu izmētājusi pa malu malām? — Inese pavaicāja, novelkot apavus un ieejot viesistabā.
Taču tas, ko viņa ieraudzīja, lika viņai uz brīdi apstāties. Telpa, kas agrāk vienmēr šķita mājīga un kārtīga, tagad bija pārvērtusies par īstu jucekli. Gar sienām stāvēja vairāki līdz pusei piekrauti kartona kastes, uz grīdas mētājās rotaļlietas, bērna drēbītes, grāmatas un dažādi sīkumi, it kā kāds būtu mēģinājis steigā savākt visu dzīvi un sabāzt to kastēs.
— Divas nedēļas, — Ilze bezkrāsainā balsī noteica, noņemot no plaukta kādu grāmatu un mehāniski ieliekot to vienā no kastēm.
— Zini ko, — Inese piegāja tuvāk, izņēma grāmatu no kastes un mierīgi, bet nepārprotami nolika atpakaļ plauktā, — uz dažām dienām apstāsimies. Labi? Pabīdi kastes stūrī un neko vairāk neaiztiec. Es vēl neesmu runājusi ar savu dēlu. Viņa “darba braucieni” vienmēr ir bijuši pārāk ērti un pārāk neparedzami ilgi.
— Mhm… — Ilze nomurmināja, apjukusi palūkojoties apkārt. Viņas acīs bija nogurums, bailes un klusa neziņa, ko īsti drīkst cerēt.
— Nu, bet kur ir mana mazā? Madariņ! — Inese pasauca siltākā balsī.
No guļamistabas tūlīt izskrēja sīks augumiņš ar plandošiem matiem un spožām acīm.
— Vecmāmiņ! — meitenīte iesaucās un gandrīz vai ielēca Inesei rokās.
— Ak, mana skaistule! Mana mazā saulīte, mans dārgumiņš, mans zelta gabaliņš! — Inese čukstēja, cieši piekļaujot mazmeitu sev klāt.
— Vecmāmiņ, vecmāmiņ, vecmāmiņ! — Madara laimīgi bubināja, ieķerdamās viņas kaklā.
— Nu ko, iesim uz parku? Parādīsim lapām, kāda mums ir talantīga mazā māksliniece, — Inese ierosināja, uzmanīgi pieturot bērnu.
— Es… es nezinu… — Ilze paskatījās uz kastēm, uz izmētātajām mantām, tad uz vīramāti. Skatiens šaudījās no vienas vietas uz otru, it kā viņa klusībā jautātu, vai tiešām drīkst apstāties.
— Līdz nedēļas beigām, — Inese sacīja klusi, bet tādā tonī, kas nepieļāva iebildumus. — Dod man šo laiku.
— Labi, — Ilze izdvesa, un pleci viņai mazliet atslāba. Viņa devās pārģērbties, vēl arvien kustēdamās nedroši, tomēr viņas sejā pirmo reizi pēc ilgāka laika pavīdēja trausls cerības atspīdums.
Pagāja vēl dažas dienas. Rudens saule ar maigu zeltainu gaismu slīdēja pāri grezna restorāna zālei, kad Inese ienāca iekšā. Viņa neapstājās pie ieejas ilgāk, nekā vajadzīgs, lai pārlaistu skatienu telpai. Pie galdiņa pie loga viņa uzreiz pamanīja Andri. Viņam blakus sēdēja jauna sieviete.
Inese piegāja pie galda, apsēdās un, nepievēršot meitenei lieku uzmanību, paskatījās uz dēlu.
— Andri, — viņa sacīja klusināti, bet auksti. — Es rēķinājos ar sarunu divatā. Paskaidro, lūdzu, kādēļ šī persona ir klāt.
— Mamm, tā ir Laura. Mana līgava, — Andris atbildēja, nedaudz saraucis pieri.
— Cik aizkustinoši, — Inese lēni noteica. — Tikai es uzaicināju tieši tevi, nevis prasīju demonstrēt man savas pēkšņās aizraušanās.
Laura acumirklī sajuta, ka pret viņu vērsts nevis vienkāršs vēsums, bet atklāta nepatika.
— Varbūt man labāk aiziet? — viņa nedroši ieminējās.
— Nē, — Andris asi nogrieza, uzliekot roku uz viņas pleca. Tad izaicinoši paskatījās uz māti. — Man no Lauras nav nekā slēpjama. Viņa tāpat visu uzzinās.
— Saprotu. Tad lai paliek, — Inese atbildēja tik rāmi, ka no šī miera kļuva vēl neomulīgāk. — Varbūt tā viņa ātrāk ieraudzīs visu tavas izvēles burvību.
Viņas skatiens pārslīdēja Laurai no galvas līdz kājām, it kā viņa novērtētu lētu mantu vitrīnā. Laurai notrīsēja skropstas, un viņa juta, kā seja kļūst pavisam bāla.
— Tātad, dēliņ, — Inese sāka, ar precīzu kustību sakārtojot pērļu virteni pie kakla, — runa būs par dzīvokli. Par tavu ļoti drosmīgo nodomu izlikt Ilzi no mājām.
— Tas jau ir izlemts, — Andris atgāzās krēslā, cenšoties izskatīties mierīgs. Tomēr saspringums bija redzams pat pirkstos, kas pārāk cieši turējās pie glāzes kājiņas. — Tur nav, ko apspriest.
— Tu maldies, mīļais, — Inese mierīgi atbildēja. — Par izlemtiem sauc tikai tos jautājumus, kuriem piekrīt visas iesaistītās puses. Es nepiekrītu.
— Man tas dzīvoklis ir vajadzīgs. Es precēšos ar Lauru, un mēs tur dzīvosim, — Andris uzstāja, balsij kļūstot skaļākai.
— Nē, jūs tur nedzīvosiet. Un tūlīt paskaidrošu, kāpēc, — Inese lēni pagriezās pret Lauru. Viņas balss kļuva gandrīz saldena, taču katrā vārdā bija paslēpts dzelonis. — Meitiņ, varbūt tev labāk aizspiest ausis vai aiziet piepūderēt deguntiņu. Citādi nejauši izdzirdēsi ko tādu, kas sabojās tavu naivo prieciņu.
— Sēdi, — Andris cieti noteica, stiprāk piespiežot roku pie Lauras pleca. Šis žests vairāk atgādināja īpašnieka tvērienu nekā rūpes.
— Es tikai gribēju pasargāt jaunās būtnes nervus, — Inese atbildēja ar vieglu, teatrālu neizpratni, it kā viņas labsirdība būtu nepelnīti noraidīta.
— Ilze izvāksies, — Andris smagi nopūtās, acīmredzami cenšoties atgūt kontroli pār sarunu. — Es viņai to jau pateicu.
— Atļaušos tev atgādināt, jaunais cilvēk, — Ineses balss kļuva tēraudaina, — ka dzīvoklis, kurā Ilze šobrīd dzīvo ar manu mazmeitu, juridiski pieder man. Tāpat kā tas dzīvoklis, kurā dzīvoju es pati.
— Mamm, tā taču ir tikai formalitāte! Tukša papīru lieta! — Andris protestēja. — Es to noformēju uz tava vārda tikai tāpēc, ka…
— Tāpēc, ka tev bija ērtāk izvairīties no nodokļiem, — Inese viņu pārtrauca, ar slaidiem pirkstiem gaisā iezīmējot pēdiņas. — Lūk, arī visa tavu pašreizējo “problēmu” sakne. Arī Ilzes dzīvokli pirki tu. Reģistrēji uz mani, bet, kad vajadzēja, sāki pieprasīt atpakaļ. Tikai dāvinājuma nodokli, kā redzams, piemirsi samaksāt. Ļoti ērta aizmāršība.
— Mamm, nelien manos finanšu jautājumos, — Andra balss kļuva asa. — Tā nav tava darīšana.
— Atgādināšu arī to, mans dārgais dēls, — viņa teica tik maigi, it kā izrādītu viņam pakalpojumu, — ka abu tavu uzņēmumu vienīgā dibinātāja esmu es. Uz papīra. Uz tā paša papīra, kuru tu tik ļoti mīli ignorēt brīžos, kad tas tev kļūst neērts.
— Ko tu ar to gribi teikt? — Andra acis iepletās, un tajās pirmo reizi parādījās nevis dusmas, bet īsts apjukums. — Tas taču arī ir tikai formāli…
— Es izskatīju dokumentus, — Inese turpināja, it kā viņš nemaz nebūtu mēģinājis iebilst. — Rūpīgi. Salīdzināju deklarētos ienākumus ar faktisko apgrozījumu. Atšķirība, Andri, ir vismaz divdesmitkārtīga. Divdesmit reizes. Tā nav grāmatvedes kļūdiņa. Tā ir shēma.
— Tu… rēķināji? — viņa seja pēkšņi zaudēja krāsu.
— Kā dibinātājai man ir pilna pieeja grāmatvedībai. Es redzu, kur aizplūst nauda. Un, godīgi sakot, mani pārsteidza nevis summas, — viņa skumji pašūpoja galvu, kā skolotāja, kas vīlusies savā audzēknī, — bet nekaunība, ar kādu tu vilto manu parakstu maksājumu uzdevumos. Starp citu, diezgan neveikli.
— Tas, ka tu esi dibinātāja, ir tikai fik… — Andris iesāka, bet Inese vairs neļāva viņam pabeigt.
Viņas plauksta tik asi atsitās pret galda virsmu, ka porcelāna tasīte klusi iešķindējās.
— Klusu! — viņas balss skanēja kā pātagas cirtiens. — Vēl viens vārds par “fikciju”, un es tevi atlaižu. No šodienas. Vai saprati? Tā nav nekāda fikcija. Tā ir pilnīgi reāla juridiska situācija.
— Ko?! — Andra seja pietvīka, kaklā sasprindzinājās vēnas. Laura sarāvās un kļuva vēl bālāka.
— Mani uzņēmumi tevi baro, — Inese sacīja bez steigas. — Es ļoti labi zinu tavus īstos ienākumus. Un tikpat labi zinu to nožēlojami mazo summu, ko tu maksā Ilzei par manas mazmeitas uzturēšanu. Mans piedāvājums ir ārkārtīgi vienkāršs.
Viņa izrunāja katru vārdu atsevišķi, skaidri un nesteidzīgi.
— Tu nekavējoties noformē dzīvokļa dāvinājuma līgumu uz Ilzes vārda. Un, sākot ar nākamo mēnesi, palielini uzturlīdzekļus četras reizes. Nevis pēc savām pasakām, bet atbilstoši reālajiem ienākumiem. Pretējā gadījumā…
— Pretējā gadījumā kas? — Andris izgrūda caur sakostiem zobiem.
Inese lēni pacēla skatienu, un viņas sejā nepakustējās neviens vaibsts.
— Tad tev būs jāizvēlas no tā, ko es tūlīt nosaukšu.