— Cik aizkustinoši, ka vispirms atsūtīji pie manis savu medību suni, nevis pats pacenties piezvanīt, — Ilze nošņāca, vēl arvien mēģinot turēt balsi pieklusinātu. — Ļoti smalkjūtīgi no tavas puses.
— Tu taču zināji, ka dzīvoklis nav tavs, — Andris turpināja, it kā viņas dzēlīgumu nemaz nebūtu sadzirdējis. — Māte man to uzdāvināja vēl pirms mūsu kāzām. Vai esi aizmirsusi?
— Nē, neesmu gan, — Ilze asi atcirta. — Tava māte to deva mums uz kāzām. Mums. Bet tu aizgāji, pametot mani ar mūsu meitu. Un, ja mana atmiņa mani neviļ, tu solīji, ka mūs neaiztiksi, kamēr Madara nepabeigs skolu. Vai arī taviem solījumiem ir derīguma termiņš?
— Beidz ar šiem vecmodīgajiem zvērestiem, dzīve mainās, — Andris mēģināja izlocīties.
— Neizvairies. Tu apsolīji, — Ilze nepiekāpās.
— Jā, solīju. Bet tagad man tas dzīvoklis ir vajadzīgs, — viņš atbildēja tik tukšā balsī, it kā runātu par kādu nolietotu mēbeli.
— Tu… bezkaunīgs nelietis! — vārdi izspruka paši, taču Ilze tūlīt sevi savaldīja. — Tas ir vienkārši pretīgi.
— Mēs tagad strīdēsimies vai tomēr pāriesim pie lietas? — Andris vaicāja biedējoši mierīgi.
— Pasaki Laurai, lai viņa vairs… — Ilze iesāka, bet viņš viņu pārtrauca.
— Nē, — viņa balss kļuva cieta. — Dzīvoklis ir vajadzīgs man. Žēl tikai, ka viņa pirmā aizgāja pie tevis.
— Tātad pašam drosmes nepietika, un tu atsūtīji savu galma dāmu? — Ilze rūgti pasmējās.
— Pietiek runāt riņķī un apkārt. Divu nedēļu laikā izvācies, lūdzu, — Andris pateica taisni un bez jebkādas līdzjūtības.
— Un kur man iet? — Ilze uzsprāga. — Tu lieliski zini, ka man nav cita dzīvokļa!
— Noīrē. Alimentus es maksāju, turklāt ne tos mazākos. Ar īri pietiks, — viņš noteica pārliecinoši.
— Tā cilvēki nedara, Andri. Tu taču apsolīji, — Ilzes balsī ieskanējās lūgums, un viņa tūlīt pati sev par to kļuva pretīga.
— Izbeidz. Man nav cita tāda dzīvokļa. Divas nedēļas ir vairāk nekā pietiekami, lai kaut ko atrastu. Skaidrs?
— Nē, tev nav skaidrs. Šeit dzīvo tava meita. Atkārtošu vēlreiz — tava meita, pie kuras tu nenāc, kuru pat dzimšanas dienā neapsveici. Vai tu vispār viņu atceries?
Klausulē iestājās smags klusums. Pēc brīža atskanēja nopūta. Andris vēl dažas sekundes klusēja, tad vēsi pateica:
— Divas nedēļas.
Un saruna pārtrūka.
Ilze bezspēkā noslīga uz krēsla. Aiz loga diena lēnām dzisa, bet viņas iekšienē tumsa sabiezēja vēl ātrāk.
Nakts pagāja mokoši. Viņa gandrīz neaizvēra acis — domas viena pēc otras dūra kā adatas. Dzīvoklis patiešām nebija uz viņas vārda. Andrim bija juridiskas tiesības viņu izlikt. Alimentus viņš maksāja, to nevarēja noliegt, taču īre aprītu gandrīz visu. Nekādas izejas viņa neredzēja.
Rītausmas bālums caur līdz galam neaizvilktajiem aizkariem lija istabā, piepildot to ar pelēcīgām ēnām. Ilze kustējās pa virtuvi kā automāts, gatavodama Madarai brokastis. Seja bija pelēka, zem acīm iezīmējušies tumši loki — bezmiega nakts nodeva viņu bez žēlastības.
Kad meita bija paēdināta un abas jau posās pastaigai, pie durvīm atskanēja zvans. Uz sliekšņa stāvēja Inese, Andra māte. Lai gan dēls ar Ilzi bija šķīries, vecmāmiņa pie viņām iegriezās gandrīz katru dienu. Viņai patika būt kopā ar mazmeitu — vest pastaigās, mazgāt vannā, reiz mācīt staigāt, bet tagad palīdzēt zīmēt un lasīt.
Inese uzmanīgi nopētīja Ilzi no galvas līdz kājām.
— Kas ar tevi noticis? — viņa jautāja, ar asu skatienu pieķerdamās tumšajiem lokiem zem Ilzes acīm.
Ilze ievilka dziļu elpu, piespieda sevi nesabrukt un klusi atbildēja:
— Andris mani izliek no dzīvokļa.
— Tā. Tad izstāsti man visu pēc kārtas, — Inese paņēma Madaru rokās, noskūpstīja mazmeitai vaigu, iegāja viesistabā un ērti apsēdās atzveltnes krēslā. — Bez emocijām, tikai faktus.
Ilze izstāstīja visu: Lauras ierašanos, prasību atbrīvot dzīvokli, bijušā vīra zvanu un auksto apstiprinājumu, ka jaunā sieviete nav rīkojusies uz savu galvu.
— Divas nedēļas, tikai divas! Kur man palikt? — Ilze bezpalīdzīgi izpleta rokas un paskatījās uz mēbelēm. — Un ko darīt ar visām šīm mantām? Mest ārā?
Inese nolaida galvu. Kādu brīdi viņa klusēja, tad piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās uz bērniem, kas rotaļājās parkā. Atgriezusies, viņa ierunājās pieklusināti:
— Formāli tās ir mana dēla tiesības. Dzīvoklis pieder viņam, un viņš var ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem.
— Bet Madara? — Ilze atgādināja.
— Es nezinu, — sieviete atbildēja saspringti. — Nezinu, — viņa atkārtoja, piegāja pie mazmeitas un noglāstīja viņai galvu.
— Viņš tomēr apsolīja, — Ilze spītīgi turējās pie šī vienīgā salmiņa.
— Mīļā, solījumi reizēm ir tikpat īsti kā viņa nodokļu deklarācijas, — Inese apsēdās līdzās mazmeitai, paņēma rokās bērna zīmējumu, satvēra zīmuli un uzmanīgi pielaboja kādu līniju. — Darīsim tā: tu tagad nepārdedz. Ko Andris patiesībā ir iecerējis, es nezinu. Viņš mani jau sen vairs neaplaimo ar saviem “ģeniālajiem” finanšu plāniem un privātajām intrigām. Bet zini ko, — viņa vēlreiz maigi noglāstīja Madaru, — es ar viņu parunāšu.
— Paldies, — Ilzes balsī ieskanējās piesardzīga cerība.
— Parunāšu, — Inese noteica stingri un piecēlās, dodamās uz priekšnamu.
— Tu jau ej? — Ilze vaicāja, nespēdama noslēpt vilšanos.
— Jā. Man jāsagatavo argumenti sarunai ar mūsu finanšu ģēniju, — Inese atbildēja, velkot kājās apavus. Atverot durvis, viņa vēl piebilda: — Bez nopietnas sagatavošanās viņu nevar pieveikt.
Viņa izgāja kāpņu telpā, bet Ilze palika dzīvoklī ar dīvainu cerības un baiļu sajaukumu krūtīs. Smagās durvis aizvērās, un viņa palika viena vietā, kas pavisam drīz varēja vairs nebūt viņas mājas.
Inese iznāca uz ielas. Rudens vējš tūlīt sajauca viņai matus un lika nepatīkami nodrebēt. Viņa uz mirkli apstājās, vērodama, kā aukstajā gaisā griežas kritušās lapas. Šis skats pēkšņi atsauca atmiņā dienu, kad nomira viņas vīrs Jānis.
Daudz kas no tā laika atmiņās bija izplūdis kā miglā; Andrim toreiz bija tikai divi gadi. Taču viņa atkal sajuta to pašu apjukumu un bezspēcību, kas toreiz bija smacējusi viņu pašu, — tieši tādu izmisumu, kāds tagad lauzās cauri Ilzes acīm. Lēnām Inese aizgāja līdz automašīnai un iesēdās pie stūres. Salonā virmoja lavandas smarža — viņas iemīļotās smaržas.
Skatoties uz gandrīz tukšo ielu, viņa atcerējās, kā pašas māte visgrūtākajā brīdī no viņas novērsās. Vienīgā, kura toreiz pastiepa palīdzīgu roku, bija Anna — viņas nelaiķa vīramāte. Viņa ļāva jaunajai atraitnei ar mazu bērnu apmesties savā plašajā dzīvoklī. Kad vecā sieviete aizgāja mūžībā, īpašums nonāca Ineses rokās.
Viņa piesprādzējās, ielika atslēgu aizdedzē un iedarbināja motoru.
— Nav pareizi, dēliņ, nav pareizi, — viņa noteica, it kā runātu ar neredzamu sarunu biedru, un balsī skanēja ledains pārmetums. — Vīrietim nepiedien slēpties aiz kaut kādas… Lauras. Tas ir gļēvi, Andri. Ļoti gļēvi.
Auto klusi izkustējās no vietas. Ielas bija gandrīz tukšas. Inese brauca nesteidzīgi, iegrimusi domās un atmiņās, vēl un vēlreiz prātā izspēlējot iespējamos gājienus gaidāmajai sarunai.
Pagāja dažas dienas. Inese nolēma aizbraukt pie mazmeitas Madaras un, nonākusi pie pazīstamajām durvīm, piespieda zvana pogu.