Durvis atsprāga vaļā gandrīz tūlīt.
— Priecājos jūs redzēt, — Inese sacīja, acīmredzami cenšoties noslēpt satraukumu.
— Sveika, mīļā, — Astra atbildēja atturīgi un viegli pieskārās vedeklas vaigam. — Kur tad mūsu princese?
— Savā istabā. Kaut ko kārto, — Inese klusi paskaidroja.
— Atkal visu izbērusi pa grīdu? — Astra pajautāja, novilka kurpes un iegāja viesistabā.
Taču, ieraugot telpu, viņa apstājās. Parastās kārtības vietā tur valdīja juceklis: gar sienām stāvēja vairākas līdz pusei piepildītas kastes, uz dīvāna un krēsliem mētājās drēbes, bet starp rotaļlietām uz grīdas bija grūti atrast brīvu vietu, kur spert soli.
— Divas nedēļas, — Inese teica tukšā, nogurušā balsī. Viņa noņēma no plaukta grāmatu un mehāniski ielika to kastē, it kā rokas darbotos pašas, bet domas atrastos kaut kur tālu prom.
— Zini ko, — Astra piegāja viņai tuvāk, izņēma grāmatu no kastes un ar stingru kustību nolika to atpakaļ plauktā, — uz pāris dienām apstāsimies. Labi? Pastum kastes kaut kur malā. Es vēl neesmu runājusi ar savu dēlu. Viņa “darba braucieni”, kā izrādās, mēdz ievilkties ļoti neprognozējami.
— Mhm… — Inese nomurmināja, apmulsusi pārlaizdama skatienu nekārtībai visapkārt.
— Bet kur tad ir mana mazā? Laura! — Astra pasauca, un jau pēc mirkļa no guļamistabas izskrēja mazs, kustīgs kamoliņš.
— Omīte! — meitenīte iekliedzās un metās viņai pretī.
— Ak, mana skaistule! Mana mīļā saulīte, mans zelta gabaliņš! — Astra čukstēja, cieši piekļaujot mazmeitu sev klāt.
— Omīte, omīte, omīte! — Laura priecīgi dūdoja, piespiedusies viņai pie krūtīm.
— Nu ko, iesim uz parku? Parādīsim lapām, kāda tu esi lieliska mazā māksliniece, — Astra piedāvāja, uzmanīgi turot bērnu rokās.
— Es… es nezinu… — Inese pameta skatienu uz kastēm un apklusa. Viņas acis nemierīgi slīdēja no mantām uz Astras seju, it kā viņa baidītos skaļi uzdot jautājumu, kas jau tā karājās gaisā.
— Līdz nedēļas beigām, — Astra pateica maigi, tomēr tādā tonī, kurā nebija vietas iebildumiem. — Dod man šo laiku.
— Labi, — Inese izelpoja, un viņas pleci it kā nedaudz atslāba. Viņa devās ģērbties. Kustībās joprojām bija nedrošība, taču tajās jau bija iemirdzējusies arī trausla cerība.
Pagāja vēl dažas dienas. Rudens saule lēja zeltainu gaismu pār dārga restorāna zāli, kad Astra ienāca pa durvīm. Viņa uzreiz pamanīja Māri pie galdiņa pie loga. Viņš nebija viens. Blakus sēdēja jauna sieviete.
Astra nesteidzīgi apsēdās un paskatījās tieši uz dēlu.
— Māri. Es biju gaidījusi sarunu zem četrām acīm, — viņas balss skanēja klusi. — Varbūt paskaidrosi, kāpēc šeit atrodas šī persona?
— Mamm, tā ir Karina. Mana līgava, — Māris atbildēja, neapmierināti savelkot uzacis.
— Cik aizkustinoši. Tikai es aicināju tieši tevi, — Astra vēsi noteica. — Nevis lūdzu iepazīstināt mani ar kārtējo pēkšņo iegribu.
Karina skaidri sajuta viņas vienaldzību, kurai cauri lauzās neslēpts nicinājums.
— Varbūt man labāk aiziet? — meitene klusi ieminējās.
— Nē, — Māris asi attrauca un, izaicinoši paskatoties uz māti, piebilda: — Man no Karinas nav nekā slēpjama. Viņa tāpat visu uzzinās.
— Sapratu. Lai paliek. Tā tu, iespējams, ātrāk ieraudzīsi visu sava lēmuma burvību, — Astra auksti atbildēja, ar skatienu pārslīdot Karinai pāri tā, it kā vērtētu lētu, neveiksmīgi izvēlētu priekšmetu.
Karinas skropstas viegli nodrebēja. Seja viņai kļuva pavisam bāla.
— Tātad, dēliņ, — Astra iesāka, precīzi sakārtojot pērļu virteni pie kakla, — mūsu sarunas temats ir dzīvoklis. Konkrētāk — tava ārkārtīgi ambiciozā vēlme izlikt Inesi no mājām.
— Tur viss jau ir izlemts, — Māris atgāzās krēslā, mēģinot izskatīties brīvs un pašpārliecināts. Tomēr saspringums nodeva viņu katrā kustībā. — Nav nekā, ko apspriest.
— Tu kļūdies, mīļais, — Astra mierīgi atbildēja. — Lēmums ir lēmums tikai tad, kad tam piekrīt visas iesaistītās puses. Es nepiekrītu.
— Man tas dzīvoklis ir vajadzīgs. Es precos ar Karinu, un mēs tur dzīvosim, — Māris uzstāja, paceldams balsi.
— Nē, jūs tur nedzīvosiet. Un tagad paskaidrošu, kāpēc, — Astra lēni pagriezās pret Karinu, un viņas balss kļuva saldi asa. — Meitiņ, varbūt tev būtu prātīgāk aizspiest ausis vai aiziet piepūderēt deguntiņu. Citādi vari izdzirdēt kaut ko tādu, kas sabojās tavu… naivo sajūsmu.
— Sēdi, — Māris stingri noteica, uzliekot roku Karinai uz pleca. Tajā žestā nebija rūpju; drīzāk īpašniecisks brīdinājums.
— Es tikai centos pasargāt jaunās būtnes nervus, — Astra atbildēja ar vieglu izbrīnu, it kā viņas labie nodomi būtu nepelnīti noraidīti.
— Inese izvāksies, — Māris nopūtās, mēģinādams atgūt sarunas kontroli. — Es viņai to jau pateicu.
— Atļauj atgādināt, jaunais cilvēk, — Astras balss pēkšņi kļuva cieta kā tērauds, — dzīvoklis, kurā Inese pašlaik dzīvo kopā ar manu mazmeitu, juridiski pieder man. Tāpat kā dzīvoklis, kurā dzīvoju es pati.
— Mamm, tā ir tikai formalitāte! Uz papīra! — dēls protestēja. — Es visu noformēju uz tava vārda tikai tāpēc, ka…
— Tāpēc, ka tev labāk patika izvairīties no nodokļiem, — Astra viņu pārtrauca un ar slaidiem pirkstiem gaisā uzzīmēja pēdiņas. — Lūk, no kurienes aug kājas visām tavām pašreizējām “problēmām”. Arī Ineses dzīvokli pirki tu. Noformēji uz mani, pēc tam, kad ievajadzējās, gribēji paņemt atpakaļ. Tikai dāvinājuma nodokli, kā par brīnumu, piemirsi samaksāt. Ļoti ērta aizmāršība.
— Mamm, nelien manos finanšu jautājumos, — Māra balss kļuva asa. — Tā nav tava darīšana.
— Es tev atgādināšu, dārgais dēls, — viņa sacīja tik maigi, it kā darītu viņam pakalpojumu, — ka es esmu vienīgā dibinātāja abiem taviem uzņēmumiem. Uz papīra. Tieši uz tā papīra, kuru tu tik ļoti mīli neievērot, kad tas tev kļūst neērts.
— Mamm, ko tu…? — Māra acis iepletās patiesā neizpratnē. — Tas taču viss ir tikai formalitāte…
— Es izskatīju dokumentus. Rūpīgi. Salīdzināju deklarētos ienākumus ar reālo apgrozījumu. Starpība, Māri, — viņa paliecās tuvāk, — ir vismaz divdesmitkārtīga. Divdesmit reizes. Tā nav grāmatvedes kļūda. Tā ir shēma.
— Tu to rēķināji? — viņa seja vienā mirklī nobālēja.
— Kā dibinātājai man ir pilna pieeja grāmatvedībai. Es redzu, kur aizplūst nauda. Mani nepārsteidza pat summa, — Astra viegli pakratīja galvu ar vīlušās skolotājas skatienu, — mani pārsteidza nekaunība, ar kādu tu vilto manus parakstus uz maksājumu rīkojumiem. Starp citu, diezgan neveikli.
— Tas, ka tu esi dibinātāja, ir tikai fik… — Māris iesāka, bet Astra vairs neizturēja un uzsita plaukstu pa galdu tā, ka porcelāns sausi noklinkšķēja.
— Klusu! — viņas balss pārcirta gaisu kā pātaga. — Vēl viens vārds par “fikciju”, un es tevi atbrīvošu no amata. No šodienas. Saprati? Tā nav nekāda fikcija. Tas ir pilnīgi īsts juridisks stāvoklis.
— Ko?! — Māra seja piesarka, uz kakla saspringa vēnas. Karina sarāvās un kļuva vēl bālāka.
— Mani uzņēmumi tevi baro. Es zinu, cik tu patiesībā nopelni, un zinu arī to nožēlojamo summu, ko tu maksā Inesei savas meitas uzturēšanai, — Astra runāja lēni, skaidri atdalot katru vārdu. — Mans piedāvājums ir ļoti vienkāršs. Tu nekavējoties noformē dzīvokļa dāvinājumu uz Ineses vārda. Sākot ar nākamo mēnesi, uzturlīdzekļus palielini četras reizes. Nevis simbolisku atpirkšanos, bet īstus uzturlīdzekļus, kas atbilst taviem faktiskajiem ienākumiem. Pretējā gadījumā…
— Pretējā gadījumā kas? — Māris izgrūda caur sakostiem zobiem.
Astra uz mirkli apklusa, vēsi paskatījās viņam acīs un tikai tad mierīgi pateica:
— Tad tev nāksies izvēlēties starp vairākām ļoti nepatīkamām iespējām.