— Pirmā, — Astra turpināja ar tik ledainu mieru, ka telpā it kā kļuva vēsāks, — es kā vienīgā uzņēmuma dibinātāja tevi atbrīvoju no amata uzreiz. Bez kompensācijām, bez maigām atvadām un bez iespējas to pasniegt kā “paša lēmumu”. Ar visām no tā izrietošajām sekām tavai reputācijai, kredītvēsturei un turpmākajām iespējām. Otrā — šī mape ar taviem “varoņdarbiem” nonāk Valsts ieņēmumu dienestā un policijā. Izvēle ir tava. Laiks pārdomām — līdz rītdienai.
Māris atslīga krēslā, un viņa sejā pirmo reizi parādījās nevis dusmas, bet īstas bailes. Viņš pēkšņi saprata, cik dziļi pats bija iegājis slazdā, paļaujoties uz mātes bezgalīgo iecietību. Astra nekad nebija pieradusi viņu publiski lauzt vai nospiest pie sienas. Agrāk viņa tikai mājienos lika saprast, ko domā, un Māris bija iedomājies, ka tā būs vienmēr.
— Māri… — Karina iečukstējās tik klusi, ka viņas balss gandrīz izšķīda gaisā.
— Klusē, — viņš asi noteica, pat nepaskatoties uz viņu, un atvirzījās tālāk.
Astra nesteidzīgi atvēra savu somu, izņēma no tās kārtīgi sasietu dokumentu mapi un nolika uz galda. Viņas plauksta pārklāja kartona vāku, bet sarkanie nagi viegli, ritmiski piesitās pie virsmas.
— Te ir pietiekami daudz materiāla, lai attiecīgajām iestādēm rastos ļoti dzīva interese par tevi, — viņa sacīja, skatoties dēlam tieši acīs.
Māra skatiens kļuva tukšs un stiklaināks. Viņš vairs nespēja ātri sakārtot domas. Nodevība? No pašas mātes? Šādu gājienu viņš savos aprēķinos nebija paredzējis.
Astra ielika mapi atpakaļ somā un piecēlās.
— Paldies par vizīti, Māri, — viņa pateica pieklājīgā tonī, it kā tikko būtu pabeigusi lietišķas pārrunas. — Un… lai tev veicas ar nekustamo īpašumu.
Tad viņa, mierīga un taisnu muguru, izgāja.
Pagāja dažas dienas. Astra, kā jau ierasts, apstājās pie pazīstamajām durvīm un nospieda zvana pogu. No dzīvokļa dziļuma tūlīt atskanēja sajūsmas pilns spiedziens.
— Mazulīt! — viņas lūpas pašas no sevis savilkās smaidā.
Durvis atvēra Inese. Viņa izskatījās nogurusi, zem acīm gulēja ēnas, taču sieviete centās smaidīt un atkāpās malā, ielaižot vīramāti iekšā.
— Omīte! Omīte! Omīte! — mazā zeltmatainā Laura kā viesulis izskrēja no istabas un metās Astrai ap kaklu.
— Mans saulstariņ, mana dārgā meitene! — Astra pacēla viņu rokās, noskūpstīja vaigus un ieelpoja bērna matu tīro, saldo smaržu. — Ak, cik tu esi izaugusi! Drīz būsi īsta stipriniece.
— Iesim ārā, omīt? — Laura jautāja, jau mēģinot izlocīties no apskāviena un skriet pēc zābakiem.
— Protams, tieši tāpēc jau es atnācu, — Astra apstiprināja. — Tikai vispirms saģērbies kārtīgi. Ne tā kā vakar, kad vējš gandrīz aiznesa tavu kleitiņu pa gaisu.
— Jā! Jā! Jā! — meitene skaļi iesaucās, nošļūca uz grīdas un aizdrāzās uz priekšnamu.
Astra pagriezās pret Inesi. Viņas vērīgās acis uzreiz pamanīja gan neveselīgo bālumu, gan saspringto žokli, gan to dziļo nogurumu, ko nevar noslēpt ar pieklājīgu smaidu.
— Nu, Inese? Garastāvoklis kaut kur starp “es vēl turos” un “pirmdiena mani uzvarēja”? — viņa vaicāja maigi, ar tik tikko jūtamu ironijas dzirksti balsī.
— Drīzāk zemāk par visu iespējamo, — Inese atbildēja, bezpalīdzīgi izplešot rokas. — Godīgi sakot, es jūtos kaut kur Mariannu ieplakas dibenā.
— Iespaidīgi, — Astra viegli saviebās un sekoja viņai uz viesistabu.
Skats patiešām nebija iepriecinošs. Skapji stāvēja vaļā, gandrīz tukši kā iztīrītas čaulas. Gar sienām bija sakrautas kastes un maisi, bet uz grīdas lietas gulēja juceklīgās kaudzēs — drēbes, papīri, sīkumi, vecas rotaļlietas, aizmirsti nieki. Caur aizkaru spraugām istabā krita putekļaina gaisma, kas nekārtību padarīja vēl redzamāku.
— Nu gan aina, — Astra noteica, apskatot apkārtni. — Ceru, ka šī nav kolekcija ar nosaukumu “Tukšās cerības par laimīgu ģimenes dzīvi”. Es biju gatava nekārtībai, bet ne gluži šāda mēroga ekspozīcijai.
— Es pati vēl nespēju noticēt, — Inese apslāpēti nopūtās un pielika roku pie pieres. — It kā es septiņus gadus nebūtu dzīvojusi dzīvoklī, bet būtu krājusi eksponātus absurduma muzejam. Katrā stūrī kaut kas atgādina par kāda muļķību.
— Par kura tieši muļķību mēs runājam? — Astra vaicāja pavisam mierīgi, tomēr zem šī mierīguma slēpās skaidri nolasāms mājiens.
— Lūdzu, neliec man skaļi nosaukt acīmredzamo, — Inese atmeta ar roku. — Varbūt mani vajadzētu apsveikt, ka vispār mēģinu ieviest kārtību. Lai gan pati nezinu. Jūtos kā Sīzifs, tikai mans akmens ir viņa vecās kaklasaites un manas pašas ilūzijas.
— Sīzifs vismaz zināja, kāpēc to akmeni stumj, — Astra sausi piezīmēja. — Tu toties atbrīvo vietu kaut kam jaunam. Vai vismaz gaisam. Arī tas jau ir solis uz priekšu.
— Es aiziešu saģērbt Lauru, citādi viņa droši vien jau mēģina zābakus uzvilkt rokās, — Inese steidzīgi sacīja un pagriezās uz priekšnama pusi.
— Pagaidi mirkli, Inese, — Astra viņu apturēja klusi, bet stingri.
Viņa atvēra eleganto somu un izņēma vairākas rūpīgi salocītas lapas. Papīri bija tik kārtīgi sakārtoti, ka jau no pirmā acu uzmetiena kļuva skaidrs — tie nav nejauši atrasti dokumenti.
— Paņem. Man šķiet, tev ir pienācis laiks to redzēt. Lai pēdējās ilūzijas beidzot izgaist un to vietā parādās vesels saprāts.
Viņa pasniedza lapas vedeklai, bet pati devās palīdzēt Laurai ar drēbēm, atstājot Inesi vienu ar dokumentiem rokās.
Inese tos paņēma gandrīz mehāniski. Sākumā viņas acis slīdēja pār rindām bez īstas sapratnes. Tad skatiens apstājās pie dažiem vārdiem. Viņa pārlasīja vēlreiz. Un vēlreiz. Asinis no viņas sejas atkāpās tik strauji, ka lūpas kļuva gandrīz baltas. Pirksti iekrampējās lapās, saburzot stūrus.
Viņa ilgi bija mācījusies neraudāt. Turēties. Nesabrukt. Neļaut sev izskatīties vājam cilvēkam. Bet šoreiz asaras izlauzās pašas — klusas, smagas, nekontrolējamas.
Kā sapnī Inese aizgāja līdz Astrai, kura tieši tajā brīdī pogāja Laurai jaku. Viņa piegāja tuvāk, cieši apskāva vecāko sievieti un piespieda seju pie viņas pleca.
— Mammu… — viņa nočukstēja saraustītā balsī. — Paldies… Paldies tev tik ļoti… Es… es neko nesapratu. Es biju akla…
— Mammu? — Laura pārsteigta pacēla lielās brūnās acis un skatījās te uz savu mammu, te uz Astru. — Omīte ir mamma?
— Jā, gudriniecīt, — Inese atbildēja, ar delnas virspusi noslaukot asaras un vēl ciešāk pieķeroties Astrai. — Omīte arī ir mamma. Pati uzticamākā.
Astra maigi noglāstīja Inesei muguru, bet viņas balss skanēja klusi un nesatricināmi:
— Es neļaušu nevienam darīt pāri savai mazmeitai. Un arī viņas mammai ne. Nevienam nav tiesību ar zemiskumu ielauzties jūsu dzīvē un to sabradāt. Šie papīri ir tikai pierādījumi. Tagad tu vairs neesi tukšām rokām.
— Paldies, — Inese dziļi ievilka elpu, mēģinot atgūt savaldīšanos. — Vienkārši… paldies. Par visu.
Astra pēc brīža apzināti pacēla balsi možākā tonī, it kā pārgriežot smago klusumu ar šķērēm.
— Nu ko, atbrīvošanas vienība gatava iziešanai? Saule spīd, vējš ir spirgts — ideāli apstākļi stratēģiskai pastaigai un taktiskam saldējumam.
Laura uzreiz ielēcās vietā.
— Urā! Saldējums!
Inese, vēl caur asarām smaidīdama, pamāja. Tad viņa piegāja pie vienas no kastēm, atvēra to un izņēma nedaudz noplukušu, bet tīru plīša lācīti — Lauras uzticamo draugu, kurš bija pārdzīvojis visas mājas vētras.
Viņa brīdi skatījās uz rotaļlietu un ar rūgteni maigu smaidu noteica:
— Zini, mammu, šis lācis laikam ir vienīgais “vīrietis” šajā dzīvoklī, kurš mani nekad nav pievīlis un nekad nav melojis. Uzticams plīša bruņinieks.
— Vērtīgs eksemplārs, — Astra piebilda ar vieglu sarkasmu. — Turies pie viņa. Pieredze rāda, ka plīša uzticība reizēm ir krietni dārgāka par cilvēku solījumiem.
Inese nolika lācīti uz tikko atbrīvotā plaukta. Saules stars, izlauzies cauri plānajam tilla aizkaram, krita tieši uz rotaļlietas sejas, it kā pats izgaismotu šo mazo zīmi — īsta, neviltota siltuma simbolu.