— Cik aizkustinoši, ka vispirms atsūtīji savu medību suni, nevis pats pacenties piezvanīt, — Inese izspieda caur zobiem, cenšoties nesākt kliegt. — Tiešām smalka un iejūtīga rīcība.
— Tu taču zināji, ka dzīvoklis juridiski nepieder tev, — Māris turpināja, it kā viņas dzēlīgais tonis nemaz nebūtu skāris. — Mamma man to uzdāvināja vēl pirms mūsu laulībām. Vai tiešām neatceries?
— Atceros pat ļoti labi, — Inese asi atcirta. — Tava māte to uzdāvināja mums kā kāzu dāvanu. Bet pēc tam tu aizgāji, atstājot mani vienu ar mūsu bērnu. Un, ja mana atmiņa mani neviļ, tu solīji, ka mūs neaiztiksi, kamēr Laura nepabeigs skolu. Vai arī taviem solījumiem tagad ir derīguma termiņš?
— Beidz piesaukt kaut kādus senus zvērestus. Laiki ir mainījušies, — Māris mēģināja izvairīties.
— Neizlocies. Tu apsolīji, — Inese neatkāpās.
— Jā, apsolīju. Bet tagad man tas dzīvoklis ir vajadzīgs, — viņš pateica bez mazākās nožēlas.
— Tu esi… bezprincipu nelietis! — vārdi izsprāga paši, pirms Inese paspēja tos apturēt. Viņa uzreiz ievilka elpu un saņēmās. — Tas ir vienkārši pretīgi.
— Mēs tagad lamāsimies vai tomēr runāsim par lietu? — Māris jautāja mierīgi, gandrīz vienaldzīgi.
— Pasaki Karinai, lai viņa vairs… — Inese iesāka, taču viņš viņu pārtrauca.
— Nē, — viņa balss kļuva stingrāka. — Dzīvoklis vajadzīgs man. Žēl tikai, ka viņa aizgāja pie tevis pirmā.
— Tātad pašam nepietika drosmes un tu atsūtīji savu kambarkundzi? — Inese rūgti pasmīnēja.
— Pietiek tukšas runāšanas. Divu nedēļu laikā izvācies, — Māris pateica tieši, bez jebkādas emocijas.
— Un kur man iet? — Inese nespēja noslēpt sašutumu. — Tu lieliski zini, ka man nav cita dzīvokļa!
— Īrē. Uzturlīdzekļus es sūtu, un tie nav nekādi graši. Īrei arī pietiks, — viņš noteica, it kā viss būtu pavisam vienkārši.
— Tā cilvēki nerīkojas, Māri. Tu man apsolīji, — Inese izdzirdēja savā balsī lūgumu un tajā pašā mirklī to ienīda.
— Izbeidz. Man nav cita tāda dzīvokļa. Divas nedēļas ir vairāk nekā pietiekami, lai kaut ko atrastu. Vai saprati?
— Nē, tu nesaproti. Te dzīvo tava meita. Atkārtoju — tava meita. Tā pati, pie kuras tu nenāc ciemos, kuru pat dzimšanas dienā neapsveici. Tu vispār vēl atceries, ka viņa eksistē?
Klausulē iestājās smags klusums. Tad atskanēja nopūta. Māris dažas sekundes neko neteica, un tikai pēc tam viņa balss atgriezās — auksta un nogriezta kā nazis.
— Divas nedēļas.
Savienojums pārtrūka.
Inese kā bez spēka noslīga uz krēsla. Aiz loga diena lēnām dzisa, un līdz ar krēslu istabā viņas pašas iekšienē sabiezēja tumsa.
Nakts pagāja mokoši. Viņa gandrīz neaizmiga — vien brīžiem ieslīga sekla, saraustīta snaudā, no kuras atkal izrāva vienas un tās pašas domas. Dzīvoklis patiešām nebija viņas īpašums. Māris drīkstēja viņu izlikt, ja vien gribēja. Uzturlīdzekļus viņš maksāja, jā, taču īre aprītu gandrīz visu, kas ienāktu kontā. No visām pusēm priekšā šķita siena, un nevienā vietā tajā nebija durvju.
Rītausmas bālais spīdums lauzās cauri ne līdz galam aizvilktajiem aizkariem un piepildīja istabu ar pelēcīgām ēnām. Inese virtuvē kustējās gandrīz mehāniski: uzlika tējkannu, sagatavoja brokastis, sagrieza maizi, ielēja pienu. Viņas seja bija izbalējusi, un tumšie loki zem acīm nodeva bezmiega nakti skaidrāk par jebkuriem vārdiem.
Kad Laura bija paēdusi un abas jau sāka gatavoties pastaigai, atskanēja durvju zvans. Uz sliekšņa stāvēja Astra — Māra māte. Kaut arī dēls ar Inesi jau sen bija šķīries, vecmāmiņa gandrīz katru dienu iegriezās pie viņām. Viņa patiesi mīlēja mazmeitu: veda viņu pastaigās, palīdzēja mazgāties, mācīja skaitīt, tagad kopā ar viņu zīmēja un lasīja.
Astra rūpīgi nopētīja vedeklu no galvas līdz kājām. Viņas skatiens apstājās pie Ineses acīm.
— Kas ar tevi noticis? — viņa pajautāja asi, uzreiz pamanot ēnas zem acīm.
Inese dziļi ievilka elpu, piespieda sevi nesabrukt un klusi atbildēja:
— Māris mani izliek no dzīvokļa.
— Tā. Tagad mierīgi un pēc kārtas, — Astra pacēla Lauru rokās, noskūpstīja mazmeitai vaigu un devās uz viesistabu. Tur viņa iekārtojās krēslā tā, it kā būtu gatava garai sarunai. — Stāsti faktus.
Inese izstāstīja visu: kā bija atnākusi Karina, kā viņa paziņojusi par prasību atbrīvot dzīvokli, kā pēc tam piezvanījis bijušais vīrs un aukstā balsī apstiprinājis, ka lēmums nav nekāds pārpratums.
— Divas nedēļas, Astra. Tikai divas nedēļas! Kur lai es eju? — Inese bezpalīdzīgi izpleta rokas un paskatījās uz mēbelēm, kas bija kļuvušas par viņas ikdienas daļu. — Un ko man darīt ar visu šo? Izmest atkritumos?
Astra nolaida skatienu. Kādu brīdi istabā valdīja klusums. Tad viņa piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās ārā, kur parkā bērni skraidīja pa mitrajām lapām. Kad viņa atgriezās, balss bija klusāka nekā parasti.
— Tas ir mana dēla tiesību jautājums. Dzīvoklis ir viņa, un formāli viņš var rīkoties pēc saviem ieskatiem.
— Bet Laura? — Inese atgādināja.
— Es nezinu, — Astra sacīja saspringti. — Tiešām nezinu. — Viņa piegāja pie mazmeitas un noglāstīja viņai matus.
— Viņš taču solīja, — Inese neatlaidīgi atgādināja bijušā vīra vārdus, pieķeroties tiem kā pēdējam salmiņam.
— Mīļā, solījumi reizēm ir tikpat ticami kā viņa nodokļu deklarācijas, — Astra apsēdās blakus Laurai, paskatījās uz bērna zīmējumu, paņēma zīmuli un uzmanīgi palabojās līniju. — Darīsim tā: tu tagad centies sevi nenovest līdz nervu sabrukumam. Ko Māris īsti ir iecerējis, es nezinu. Viņš jau sen mani neaplaimo ar saviem “ģeniālajiem” finanšu plāniem un personīgajām intrigām. Bet zini ko… — viņa vēlreiz maigi noglāstīja mazmeitu. — Es ar viņu parunāšu.
— Paldies, — Ineses balsī parādījās trausla, piesardzīga cerība.
— Parunāšu, — Astra apstiprināja daudz stingrāk un piecēlās, dodoties uz priekšnamu.
— Tu jau iesi? — Inese jautāja ar vilšanos, pavadot viņu ar skatienu.
— Jā. Man jāsagatavo argumenti sarunai ar mūsu finanšu ģēniju, — vecmāmiņa atbildēja, velkot kājās kurpes. Pie durvīm viņa vēl piebilda: — Ar viņu bez rūpīgas sagatavošanās uzvarēt nevar.
Astra izgāja kāpņu telpā, un Inese palika viena ar dīvainu sajūtu, kurā cerība bija sajaukusies ar bailēm. Smagās durvis aizvērās ar dobju klikšķi, un dzīvoklis pēkšņi šķita vēl klusāks. Varbūt pavisam drīz tas vairs nebūs viņas mājas.
Astra iznāca uz ielas. Rudens vējš uzreiz iemetās matos, savandīja tos un lika viņai nevilšus sarauties. Viņa uz mirkli apstājās, vērodama, kā aukstajā gaisā griežas nokritušās lapas. Šis skats pēkšņi atgādināja dienu, kad nomira viņas vīrs Andris.
Atmiņas bija izplūdušas kā aizsvīdis stikls. Māris toreiz bija tikai divus gadus vecs. Tomēr viņa skaidri atcerējās to bezpalīdzību, kas toreiz bija sažņaugusi krūtis, to pašu apjukumu un izmisumu, kas tagad acīmredzami plosīja Inesi. Astra lēni aizgāja līdz automašīnai un iesēdās pie stūres. Salonā virmoja viegla lavandas smarža — viņas iecienītais parfīms.
Skatoties uz gandrīz tukšo ielu, viņa atcerējās arī to, kā pašas māte grūtākajā brīdī bija novērsusies. Vienīgā, kas toreiz patiešām pastiepa roku, bija Elīna — viņas nelaiķa vīramāte. Tieši viņa ļāva jaunajai atraitnei ar mazo bērnu pārcelties uz savu lielo dzīvokli. Kad vecā sieviete aizgāja mūžībā, īpašums palika Astrai.
Viņa piesprādzējās, ielika atslēgu aizdedzē un iedarbināja motoru.
— Tas nav pareizi, dēliņ. Ļoti nav pareizi, — Astra sacīja tukšumā, it kā Māris sēdētu viņai blakus. Balsī skanēja ledains pārmetums. — Vīrietis neslēpjas aiz kaut kādas Karinas muguras. Tā ir gļēvulība, Māri. Ļoti liela gļēvulība.
Automašīna klusi izripoja no stāvvietas. Ielas bija gandrīz tukšas, un Astra brauca lēni, iegrimusi domās un atmiņās. Viņa vēl un vēlreiz galvā izspēlēja iespējamos sarunas gājienus, mēģinot saprast, ar ko sākt un kurā brīdī sist tieši pa vājāko vietu.
Pagāja dažas dienas. Astra nolēma aizbraukt pie mazmeitas Lauras un piezvanīja pie durvīm.