— Es precēšos ar tavu bijušo vīru. Tāpēc, mīļā, tev pienācis laiks atbrīvot dzīvokli, — pašpārliecināti paziņoja mīļākā.
Inese tikai pirms dažām minūtēm bija iemidzinājusi meitu Lauru. Viņa pati jau gatavojās doties gulēt, lai beidzot izbaudītu kluso vakaru savā mājīgajā dzīvoklī.
Taču tieši tajā brīdī pie durvīm atskanēja zvans. Dzidrā melodija paziņoja, ka kāds ieradies ciemos.
— Nu, izskatās, ka šovakar miers man tomēr nespīd, — meitene ironiski noteica un devās uz priekšnamu.
Aiz durvīm stāvēja neliela auguma jauna sieviete ar īsi apgrieztiem gaišiem matiem un lielām brūnām acīm. Viņa vērīgi nopētīja dzīvokļa saimnieci, it kā censtos kaut ko saprast vai salīdzināt.
— Jā? — Inese pajautāja, mazliet saraucot pieri.
— Ak, piedodiet, — svešiniece it kā attapās no savām domām. — Mani sauc Karina.
— Prieks iepazīties, — Inese atbildēja, sakrustojot rokas uz krūtīm. — Jums ir kāds konkrēts jautājums?
— Jā, jā, protams, — viešņa steigšus pamāja. — Es esmu Karina.
— Šo informāciju jau pierakstīju atmiņā, — Inese sausi atteica, un balsī ieskanējās nepacietība. — Tālāk?
— Un jūs esat Inese? — meitene nedroši precizēja.
— Tieši tā. Ko jūs gribējāt?
— Saprotiet, — Karina iesāka pārāk dzīvespriecīgā tonī, — es esmu Māra līgava!
Ineses uzacis pārsteigumā pacēlās, bet acis neviļus iepletās.
“Nu, protams. Mans kādreizējais iekarotājs jau paspējis atrast nākamo eksemplāru,” viņai nozibēja prātā, kamēr viņa ar vērtējošu skatienu nopētīja Karinu. “Lai gan, godīgi sakot, kāda man vairs daļa gar viņa kolekciju?”
— Es gribēju ar jums parunāt par manu vīru… tas ir, par līgavaini, — Karina izlaboja sevi un nervozi pasmaidīja.
— Šaubos, vai manas atmiņas jums varētu noderēt. Mēs ar viņu vairs neesam kopā, — Inese atteica.
— Es zinu. Māris man to pastāstīja. Es neesmu atnākusi strīdēties!
Inese pie sevis rūgti pasmīnēja. “Un kāpēc gan man būtu ar tevi jākaro? Es vairs neesmu viņa sieva, bet tu… tu man vispār neko nenozīmē.”
— Man gribētos dzirdēt no jums, kāds ir mans Māris, — Karina teica, aizturējusi elpu.
“Mans?” šis vārds asi iedūrās Ineses apziņā. “Kādreiz viņš bija mans…”
— Labi, nāciet iekšā, — Inese nopūtās.
Viņa ielaida negaidīto apmeklētāju priekšnamā. Patiesībā arī pašai bija ziņkāre uzzināt, kā tagad dzīvo bijušais vīrs. Pēdējā laikā viņš nebija zvanījis vispār, tikai regulāri pārskaitīja uzturlīdzekļus.
Inese uzlika vārīties ūdeni, caurspīdīgajā tējkannā iebēra rožlapiņu tēju, uz paplātes nolika divas krūzes un cepumus, pēc tam to visu aiznesa uz viesistabu.
Tikmēr Karina nesteidzīgi staigāja gar sienām, aplūkoja gleznas, grāmatu plauktus un ar pirkstiem pieskārās grāmatu muguriņām. Viņa pētīja katru sīkumu ar neslēptu interesi.
— Cik jums te skaisti! Tik plaši… un griesti tik augsti. Milzīgi logi, skats uz parku! Es vienmēr esmu sapņojusi par tādu mājokli, — viņa sajūsmināti nopūtās.
— Tātad, ko tieši jūs vēlējāties dzirdēt? — Inese jautāja, noliekot paplāti uz galda.
— Patiesībā… visu, — Karina izklaidīgi atbildēja, taču jau devās pie vienām no durvīm. — Bet kas ir tur?
— Neatveriet! — Inese asi brīdināja. — Tur guļ mana meita.
— Ak jā, Māris pieminēja, ka jums ir meita. Kā viņu sauc?
— Laura, — īsi atbildēja Inese.
— Jā, Laura! — Karina pagriezās un tūlīt devās pie nākamajām durvīm. Neprasot nekādu atļauju, viņa nospieda rokturi un iegāja istabā.
— Ei, kur jūs ejat?! — saimniece sašutusi iesaucās, steidzoties viņai pakaļ.
— Es gribu apskatīt visas telpas, — viešņa bezrūpīgi atmeta.
— Paklausieties, lūdzu, aizveriet durvis un nāciet ārā!
— Kāpēc? — Karina sašutusi pagriezās pret viņu. — Tas taču ir mans dzīvoklis!
— Ko?! — Inese nespēja noticēt dzirdētajam.
— Jā, mans. Es precēšos ar Māri, un viņš man to uzdāvinās. Tāpēc es… — Karina apklusa, pagriezās un ar asu skatienu nomērīja Inesi no galvas līdz kājām. — Tāpēc, mīļā, tev pienācis laiks atbrīvot šo vietu.
— Tu vispār dzirdi, ko pati runā? — Inese izdvesa caur sakostiem zobiem, ar pūlēm valdīdama savaldību.
— Mani neinteresē, ko tu par to domā! Es atnācu novērtēt sava līgavaiņa dāvanu. Negribu vēlāk attapties kaut kādā ūķī. Šeit gan man derēs… — Karina iesāka.
— Pietiek! Izrāde ir beigusies. Nekavējoties pamet manu dzīvokli! — Ineses balss noskanēja skaidri un stingri.
— Un tu man neko nenorādīsi! — Karina atcirta un pastiepa roku pēc nākamo durvju roktura.
Inese acumirklī pielēca klāt un strauji satvēra sievietes pirkstus, atraujot viņu no durvīm. Karina saļodzījās un gandrīz zaudēja līdzsvaru, paklupa sāņus. Inese uzmanīgi aizvēra durvis.
— Ārā, — viņa nošņāca, jūtot, kā dusmas viņā vārās arvien karstāk.
— Oho, kāda nikna! Tad klausies, mīļā: es tev dodu divas nedēļas. Pēc tam es dzīvošu šeit. Saprati?
No tādas nekaunības Inesei uz mirkli pazuda valoda. Ar tik bezkaunīgiem cilvēkiem viņai sen nebija gadījies sastapties.
— Ej prom, — viņa atkārtoja klusāk, taču šoreiz balsī bija ledaina noteiktība.
— Jau eju. Bildes gan nepaspēju līdz galam apskatīt, bet nekas. Adrese man tagad ir. Atā!
Karina aizsteidzās pie savām kurpēm, ātri tās uzāva un, acīmredzot negaidot, kamēr tiks izvadīta ar spēku, izskrēja kāpņu telpā.
— Divas nedēļas! — viņa vēlreiz uzkliedza un pēc tam steigšus nozuda pa kāpnēm.
Inese aizcirta durvis, atspiedās pret tām ar muguru un sajuta, ka ceļi nodevīgi trīc.
“Kas tas tikko bija?” viņa domās drudžaini jautāja sev. “Māris taču nevarētu tā rīkoties. Viņš apsolīja… Vai arī tā bija tikai kādas viņa apjukušas pielūdzējas slimīga fantāzija?”
Viņa paskatījās pulkstenī. Bija jau vēls, tomēr miegs bija pazudis kā nebijis. Vajadzēja zvanīt Mārim. Taču vispirms Inese ielūkojās pie Lauras. Meitenīte mierīgi gulēja, cieši apkampusi savu plīša lācīti. Inese neļautu nevienam izjaukt viņu mieru. Jo īpaši ne kādai iedomīgai sievietei, kura bija sadomājusies kļūt par šī mājokļa saimnieci.
Daudzdzīvokļu namu logos kvēloja dzeltenas gaismas, bet ielas laternas jau bija iedegušās, uz asfalta metot garas ēnas.
Inese nemierīgi staigāja pa viesistabu no viena gala līdz otram. Ar slaidajiem pirkstiem viņa ik pa brīdim atglauda atpakaļ izspūrušās matu šķipsnas. Domas juka mezglos, sirds dauzījās tik strauji, it kā viņa būtu skrējusi. Karinas vārdi — šīs bijušā vīra jaunās mīlestības paziņojumi — joprojām skanēja galvā.
Dzīvoklis, kurā dzīvoja Inese un Laura, vienmēr bija šķitis drošs patvērums. Mīkstais dīvāns ar rakstainiem spilveniem, plaukti ar mīļākajām grāmatām, fotogrāfijas pie sienām — viss te radīja māju sajūtu. Taču tagad šī ierastā idille pēkšņi likās trausla, it kā pietiktu ar vienu svešu frāzi, lai viss sabruktu.
Viņa labi atcerējās vienošanos ar Māri: kamēr Laura nepabeigs skolu, viņas paliks šeit. Tāpēc viņa līgavas paziņojums bija kā pļauka sejā.
Beidzot Inese vairs nespēja mierīgi gaidīt. Viņa paķēra telefonu, uzspieda bijušā vīra numuru un cieši piespieda aparātu pie auss. Pēc vairākiem signāliem atskanēja pazīstama balss.
— Ko vajag? — Māris norūca, pat nesasveicinājies.
— Kā man to saprast? — Inese izsprāga, tomēr centās runāt klusāk, lai nepamodinātu Lauru. — Pie manis tikko ieradās viena no tavām jaunajām fūrijām un pavēlēja izvākties no dzīvokļa. Tas ir tavs lētais joks vai arī tu esi pārgājis jaunā zemiskuma līmenī?
— Labi, sapratu, — Māris atbildēja. — Galvenais, tikai neuztraucies.
Inese iegāja virtuvē. Šī mazā telpa ar vecajām, bet rūpīgi koptajām mēbelēm viņai vienmēr bija bijusi kā patvērums. Tagad pat virtuve šķita smacīga un sveša.
— Neuztraukties? — viņa smagi atkārtoja, ar grūtībām savaldīdamās.