Viņa beidzot pavisam apklusināja telefonu.
— Paliksi pie manis? — Ilze klusi pajautāja. — Vismaz līdz brīdim, kad atradīsi savu dzīvokli.
— Ja tev tas neradīs neērtības…
— Muļķe, — Ilze viegli pagrūda viņu plecā. — Mēs taču tagad esam sabiedrotās. Un partneres. Visu celsim kopā, soli pa solim.
Tajā vakarā viņas sēdēja Ilzes virtuvē, dzēra tēju un uz papīra lapām lika kopā nākamo dienu plānu. Vajadzēja sagādāt aprīkojumu, atrast meistarus, izdomāt reklāmu, vienoties par dizainu, sakārtot dokumentus. Darāmā bija tik daudz, ka citreiz Liene būtu apjukusi. Taču šoreiz bailes viņu nepārņēma. Baidīties vajadzēja agrāk — tad, kad viņa dzīvoja dzīvi, kuru citi bija uzspieduši. Tagad šis smagums pamazām atkāpās.
Nākamajā rītā, trešdienā, Liene pamodās vēl pirms modinātāja. Ilze gulēja, ietinusies segā, bet Liene klusi piecēlās, saģērbās un izgāja ārā. Decembra rīts bija dzidrs un ass, gaiss koda vaigos, toties skatlogi mirdzēja svētku gaismās. Cilvēki steidzās uz darbu, kāds kafejnīcā smējās pie kafijas krūzes, citi fotografēja izrotātās egles.
Ejot garām ziedu veikalam, Liene pēkšņi apstājās. Pēc dažām minūtēm viņa iznāca ar baltu rožu pušķi rokās. Ne jubilejai. Ne kādam citam. Sev. Vienkārši tāpēc, ka tagad drīkstēja.
Pēc tam viņa devās uz salonu. Uz viņu salonu. Atslēdza durvis, iegāja tukšajā telpā un nolika rozes uz palodzes. Tad apsēdās tieši uz grīdas, istabas vidū, un ilgi klusēja. Skatījās apkārt, ļaujot domām nākt un aiziet.
Telefons kabatā novibrēja. Ziņa no nepazīstama numura: “Te Māris. Kā jums klājas?”
Liene brīdi turēja telefonu plaukstā, tad uzrakstīja: “Labi. Paldies jums. Patiesi labi.”
Atbilde pienāca gandrīz uzreiz: “Priecājos. Es arī šorīt pieņēmu lēmumu. Iesniedzu šķiršanos. Lai dzīvo kopā — viņi viens otru ir pelnījuši.”
Liene neviļus pasmaidīja. Savādi, kā reizēm divi cilvēki, kuri vēl nesen viens otram bija pilnīgi sveši, var kļūt par sabiedrotajiem tikai tāpēc, ka abus ievainojusi viena un tā pati nodevība.
Ap pusdienlaiku atbrauca Ilze kopā ar dizaineri. Tā bija jauna sieviete vārdā Elīna — košiem matiem, ātrām kustībām un planšeti rokās. Viņa uzreiz sāka skicēt, pārbaudīja gaismu, mērīja sienas un piedāvāja variantus. Viņas runāja par krāsām, krēslu izvietojumu, spoguļiem, apgaismojumu un uzgaidāmo zonu. Liene klausījās, bet šoreiz neklusēja. Viņa ieteica, precizēja, iebilda, pievienoja savas domas.
Elīna vairākas reizes pamāja un pierakstīja.
— Jums ir ļoti laba telpas izjūta, — viņa beidzot sacīja. — Ne katrs klients tik precīzi saprot, kas šeit iederētos.
Liene pateicās, bet sirdī no šiem vārdiem kļuva neparasti silti. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem kāds bija nevis pasmējies par viņas domām, nevis atmetis tās ar roku, bet patiešām ieklausījies un novērtējis.
Vakarā, kad Ilze un Elīna bija aizgājušas, Liene vēl palika salonā viena. Viņa apsēdās uz palodzes un raudzījās ielā. Garām plūda cilvēki — katram sava steiga, savi pārdzīvojumi, savi mazie prieki. Un viņa pēkšņi sajuta, ka arī ir daļa no šīs kustības. Ne vairs salauzta sieva. Ne vīramātes kalpone. Vienkārši Liene. Sieviete, kura atver skaistumkopšanas salonu. Sieviete, kura sāk no sākuma.
Tad telefons atkal iezvanījās. Šoreiz viņa pacēla, jo ekrānā bija Andra numurs.
— Jā, — Liene atbildēja mierīgi.
— Liene… — viņa balss trīcēja. — Kur tu esi? Atbrauc mājās. Mums vajag parunāt…
— Mums vairs nav par ko runāt, Andri.
— Tas viss ir pārpratums! Sandra… viņa pati… es negribēju…
Liene īsi, gandrīz neticīgi iesmējās.
— Četrus mēnešus ilgs pārpratums? Interesanti. Klausies uzmanīgi. Pirmdien es iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Dzīvoklis lai paliek tev, es uz to nepretendēšu. Nauda, ko paņēmu, ir mana — es to nopelnīju. Ar to pietiek.
— Bet, Lien…
— Vairs ne tava Lien, — viņa pārtrauca, un tajā pašā mirklī sajuta, ka kaut kas iekšā beidzot atlaižas pavisam. — Dzīvo ar Sandru. Lai jums veicas.
Viņa nolika klausuli. Pēc tam nobloķēja Andra numuru. Tad vīramātes. Un visus pārējos, kas viņu vilka atpakaļ tajā dzīvē.
Ārā iedegās ielu laternas. No debesīm sāka birt sniegs — viegls, mīksts, gandrīz svinīgs. Liene vēroja, kā pārslas griežas skatlogu gaismā, un domāja: ir decembris. Jaunais gads ir pavisam tuvu. Tātad arī jaunā dzīve vairs nav tikai sapnis.
Viņa piecēlās, aizslēdza salona durvis un devās pa ietvi uz priekšu. Kabatā smagi gulēja atslēgu saišķis — īsts, taustāms pierādījums tam, ka viss sākas. Jakas kabatā klusēja telefons, kurā vairs nebija uzmācīgu zvanu. Galvā rosījās plāni, ieceres un drosmīgas cerības.
Un priekšā bija viss. Pilnīgi viss.
Pēc mēneša salons atvērs durvis. Ienāks pirmās klientes. Ilze taisīs manikīru, Elīna griezīs un veidos matus, bet Liene vadīs šo mazo pasauli — savu darbu, savu izvēli, savu sapni.
Un Andris… lai nu paliek. Lai dzīvo ar savu Sandru. Lai viņa māte tagad komandē kādu citu. Tā vairs nebija Lienes dzīve.
Viņas stāsts bija šeit. Šajā pilsētā, šajā ielā, nelielā salonā ar lieliem logiem. Vietā, kur smaržoja pēc krāsas, svaiga sākuma un cerības. Vietā, kur viņa beidzot varēja būt pati.