— …lai jūs to neuzzinātu no viņu mutes. Tajās vakariņās viņi grasās visiem paziņot par jūsu laulību… pareizāk sakot, par tās beigām. Visu klātbūtnē. Lai jums nebūtu iespējas sacelt skandālu.
Viss salikās pa vietām. Lūk, kāpēc Andris tik uzstājīgi spieda viņu gatavoties. Tāpēc vīramāte pēkšņi bija izdomājusi sasaukt visu ģimeni. Tās nebija svinības. Tā bija ieplānota izrēķināšanās. Publiska, pazemojoša, auksti aprēķināta.
Liene smagi apsēdās uz krēsla. Kaklā kaut kas savilkās, taču asaru nebija. Nebija pat vēlmes raudāt. Viņā cēlās kaut kas cits — karstas, asas dusmas, tādas, kādas viņa sen nebija jutusi.
— Paldies, ka pateicāt, — viņa noteica pārsteidzoši mierīgā balsī. — Un jūs pats… ko darīsiet?
Māris kādu brīdi klusēja.
— Vēl nezinu. Domāju. Mums ir divi bērni… — viņš smagi nopūtās. — Bet jums gribēju pateikt vienu: neļaujiet viņiem padarīt jūs par upuri. Īpaši ne tajās vakariņās. Ceru, ka saprotat, ko domāju.
Savienojums pārtrūka. Liene vēl ilgi sēdēja, nekustīgi raugoties telefona ekrānā. Tad piecēlās un aizgāja uz guļamistabu. Atvērusi skapi, viņa ieraudzīja plauktā Andra mantas. Bez steigas, gandrīz mehāniski viņa sāka tās vilkt ārā — kreklus, džinsus, zeķes. Viss tika kārtīgi likts lielajā koferī, ko viņi pirms trim gadiem bija nopirkuši kopīgam ceļojumam. Tam pašam ceļojumam, kurš nekad nenotika, jo Andris pēdējā brīdī paziņoja, ka viņam esot jāstrādā.
Telefons ievibrējās. Ziņa no Ilzes: “Liene, telpas tūlīt aizies citam. Īpašnieks gaida atbildi līdz vakaram. Izlem ātri.”
Liene paskatījās uz koferi. Uz glīti salocītajiem krekliem. Uz savu pēdējo četru gadu dzīvi, kas vienā mirklī bija pārvērtusies par pagātni.
Viņa uzrakstīja atbildi: “Iemaksāšu drošības naudu. Šodien. Būšu pie tevis divos.”
Pēc tam Liene atvēra klēpjdatoru un iegāja internetbankā. Kopīgais konts. Tas pats, kurā viņi bija krājuši naudu nākotnei. Divi tūkstoši septiņi simti eiro. Viņa pārskaitīja visu summu uz savu karti. Bez garām pārdomām. Ar vienu klikšķi.
Tad apsēdās un gaidīja.
Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm pienāca ziņa no Andra: “KAS TAS IR?! KUR PAZUDA NAUDA?!”
Liene mierīgi uzrakstīja: “Skaistumkopšanas salonam. Starp citu, vakariņas atceļas. Produkti ir ledusskapī — savāc pats. Vai lai Sandra savāc.”
Viņa ieslēdza telefonam klusuma režīmu. Zvani sāka birt viens pēc otra — pusstundas laikā vismaz divdesmit. Tad pienāca balss ziņa no vīramātes, pilna sašutuma, pārmetumu un draudu. Pēc tam atkal rakstīja Andris — šoreiz jau ar lamām un apsūdzībām.
Liene nelasīja. Viņa vienkārši salika somā savas lietas: dokumentus, pāris drēbju gabalus, kosmētiku. Izsauca taksometru. Kad mašīna piebrauca pie mājas, viņa aizslēdza dzīvokļa durvis un izgāja ārā, ne reizi neatskatoties.
Taksometrā bija silti. Radio klusi skanēja džezs. Aiz loga slīdēja pilsēta — tā pati pilsēta, kur pirms četriem gadiem viņa bija apprecējusies, patiesi ticot, ka sākas laime.
— Uz kurieni braucam? — pajautāja šoferis.
— Pie draudzenes, — Liene atbildēja un, pati sev par pārsteigumu, pasmaidīja. — Un pēc tam atvērt skaistumkopšanas salonu.
Pirmo reizi pēc ilga laika viņai šķita, ka plaušās tiešām ieplūst gaiss.
Ilze viņu sagaidīja pie telpu durvīm. Vieta bija neliela, toties gaiša, ar lieliem logiem uz rosīgu ielu. Iekšā smaržoja pēc svaigas krāsas un pēc kaut kā pilnīgi jauna, vēl neiepazīta.
— Tu nokavēji piecas minūtes, — Ilze paziņoja, bet tūlīt pat cieši viņu apskāva. — Kas noticis? Tu esi balta kā siena.
Liene izstāstīja visu. Īsi, bez liekas dramatizēšanas, tikai faktus. Ilze klausījās, nepārtraukdama, un, kad stāsts bija galā, vienīgi lēni pakratīja galvu.
— Nelietis, — viņa klusi noteica. — Labi. Vispirms parakstām līgumu. Ar pārējo tiksim galā pēc tam.
Telpu īpašnieks izrādījās padzīvojis vīrs ar labestīgām acīm. Viņš pasniedza dokumentus, un Liene parakstījās. Roka viegli trīcēja, tomēr viņa centās izskatīties savākta. Drošības nauda — pieci simti eiro. Pārskaitījums no viņas kartes. Un viss — telpas bija viņu. Oficiāli.
— Lai jums veicas, meitenes, — īpašnieks sacīja atvadoties. — Man ir sajūta, ka te taps kas labs.
Kad viņš aizgāja, Ilze no somas izvilka šampanieša pudeli.
— Es zināju, ka šodien viss izšķirsies, — viņa sacīja, lejot dzērienu plastmasas glāzītēs. — Par mums. Par jaunu sākumu.
Viņas saskandināja un iedzēra. Liene juta, kā ķermenī izplatās siltums — ne tik daudz no alkohola, cik no apziņas, ka viņa to patiešām ir izdarījusi. Šoreiz viņa bija izvēlējusies sevi.
Telefons turpināja zvanīt. Liene uzmeta skatienu ekrānam — trīsdesmit divi neatbildēti zvani: vīramāte, Andris un vēl vairāki nepazīstami numuri.