Tā bija tieši tā nauda, kuru viņa bija nolikusi malā pirmajai iemaksai par aprīkojumu.
Liene aizvēra acis. Deniņos pulsēja tik spēcīgi, it kā kāds no iekšpuses klauvētu ar dūrēm. Un pēkšņi atmiņā uzplaiksnīja viņu kāzas — pirms četriem gadiem, augusta siltumā. Andris toreiz viņai lasīja paša sacerētus dzejoļus, neveiklus, mazliet smieklīgus, bet tik aizkustinošus, ka viņa raudāja. Viņš solīja viņu nēsāt uz rokām. Solīja, ka viņi būs viena komanda. Komanda… Cik rūgti tas tagad skanēja.
— Lien, tu vispār dzirdi mani?! — viņš nikni uzrūca no istabas.
— Dzirdēju, — viņa atbildēja, atverot acis. — Aiziešu.
Viņa uzrāva mugurā jaku, kājas steigā iestūma sporta apavos, paķēra somu un naudu. Kāpņu telpā pretī iesitās vecu cigarešu un mitruma smaka. Lifts, kā parasti, stāvēja beigts. Septiņi stāvi lejup — garām apķēpātām sienām, garām durvīm, aiz kurām kāda sieviete kliedza uz bērniem.
Ārā gaiss bija ass un auksts. Liene gāja ātri, gandrīz skrēja uz diennakts veikalu pie stūra. Mašīnas švīkstēja garām, jauniešu bari smējās, kāds fotografējās pie izgaismotas egles. Tuvojās Jaunais gads, un pilsēta jau bija uzvilkusi svētku masku. Tikai viņas galvā nebija nekādu svētku — vienīgi saraksts: alus, vistas, kartupeļi…
Veikalā bija pārāk gaišs un smacīgs. Viņa bez kavēšanās salika visu grozā, aizgāja pie kases. Sešdesmit trīs eiro. Maksājums izgāja. Kontā palika divi eiro. Divi eiro līdz divdesmit septītajam decembrim.
Kad Liene pārnāca, Andris jau gulēja uz dīvāna — izpleties, klusi krākdams, ar telefonu uz krūtīm. Televizors joprojām kaut ko murmināja fonā. Viņa nolika maisus virtuvē, istabā izslēdza gaismu un pievēra durvis.
Tad apsēdās pie galda. Paņēma telefonu un uzrakstīja Ilzei: “Nedusmojies uz mani. Es visu paskaidrošu.”
Tikai paskaidrot nebija ko. Pareizāk sakot, bija pārāk daudz. Un sākt viņa negribēja, jo pietiktu izrunāt pirmos vārdus, lai viss sabruktu. Kā kāršu namiņš, kuru viņa pēdējos mēnešus bija turējusi kopā ar pēdējiem spēkiem.
Liene nolika galvu uz sakrustotām rokām un palika tā sēžam. Tukšajā virtuvē pilēja krāns, ledusskapja lampiņa mirgoja, un klusums šķita smags kā slapja sega. Rīt pienāks jauna diena. Pēc tam nākamā. Trešdien ieradīsies viesi, un viņa smaidīs, nesīs salātus, pielies glāzes. Vīramāte noteikti izmetīs kādu piezīmi par viņas frizūru vai kleitu. Bet Andris smiesies līdzi pārējiem.
Jo tā tas bija bijis vienmēr.
No rīta Andris aizgāja agri. Durvis aizcirtās, atvadu nebija. Liene gulēja gultā un skatījās griestos, klausoties, kā viņa soļi kāpņu telpā kļūst arvien klusāki. Telefonā rādīja septiņus. Varētu vēl stundu pagulēt, taču miegs bija pazudis kā ar roku atņemts.
Viņa piecēlās un ieslēdza tējkannu. Izlietnē kalnā krājās trauki no vakardienas vakariņām — protams, Andris tos nebija nomazgājis. Liene mehāniski uzspieda sūklim mazgājamo līdzekli un berza šķīvjus, kad pēkšņi iezvanījās telefons. Nepazīstams numurs.
— Jā?
— Liene? — atskanēja vīrieša balss, sveša, ar tikko manāmu akcentu. — Mani sauc Māris. Es zvanu jūsu vīra dēļ.
Sirds viņai noslīdēja kaut kur vēderā. Avārija? Slimnīca? Prāts acumirklī uzbūra ļaunāko, jo tieši tā notiek, kad svešinieks zvana septiņos no rīta.
— Kas ir noticis? — viņa izspieda.
— Nekas briesmīgs. Es tikai gribēju jūs brīdināt… personīgi. — Viņš uz mirkli apklusa. — Jūsu vīram ir attiecības ar manu sievu. Jau četrus mēnešus.
Liene palika stāvam ar slapju sūkli rokā un nespēja izdot ne skaņas. Galvā pēkšņi kļuva tukšs. Balts, zvanošs tukšums.
— Jūs mani dzirdat? — vīrietis jautāja.
— Jā, — viņa čukstus atbildēja. — Es… kā jūs to zināt?
— Atradu viņu saraksti. Pēc Jaunā gada viņi taisās dzīvot kopā. Andris viņai solījis, ka janvārī šķirsies no jums. Teicis, ka lēmums jau esot pieņemts.
Sūklis izslīdēja no pirkstiem un ar slapju plīkšķi iekrita izlietnē. Liene ar roku satvēra galda malu.
— Kas viņa ir? — viņa pajautāja, un pašas balss viņai likās sveša.
— Sandra. Jūsu vīramātes draudzene.
Sandra. Tā pati Sandra, kas trešdien atbrauks ciemos. Tā, kuras dēļ viņai jāklāj galds divpadsmit cilvēkiem. Liene pēkšņi iesmējās — asi, saraustīti, gandrīz histēriski, nespējot apstāties.
— Vai ar jums viss kārtībā? — Māris satraucās.
— Jā, — viņa izdvesa caur smiekliem. — Vienkārši… viņš lika man gatavot vakariņas viņai. Viņai un visiem pārējiem. Saprotat?
— Saprotu, — viņš klusi atbildēja. — Tāpēc arī piezvanīju. Negribēju jūs atstāt neziņā.