— Tu laikam esi pavisam zaudējusi mēru? — Andris pat neatraujot skatienu no telefona nometa, kad Liene ar somu pār plecu pagāja viņam garām. — Uz kurieni tad tagad taisies?
Viņa apstājās priekšnamā kā iemieta. Plauksta jau bija uz durvju roktura. Aiz loga decembra vakars sen bija pārvērties tumšā naktī, bet dzīvoklī dega vienīgi virtuvē gaisma — blāvi dzeltena, nepatīkama, no vecās spuldzes, kuru Andris bija solījis nomainīt vēl oktobrī.
— Man jāsatiekas ar Ilzi. Mēs jau bijām sarunājušas… — Liene iesāka, taču viņš beidzot pacēla acis no ekrāna un asi pārtrauca.
— Man pilnīgi vienalga par tavu skaistumkopšanas salonu! Vispirms uzklāsi galdu mammas viesiem, un pēc tam vari skriet, kur gribi! — viņš nošņāca tik ledainā balsī, ka Liene automātiski atlaida rokturi.
Skaistumkopšanas salons. Viņš vienmēr to izrunāja ar ņirgu, velkot vārdus tā, it kā runa būtu par kādu bērnišķīgu untumu, nevis viņas nopietnu ieceri. Bet Liene pēdējo pusgadu tajā bija ielikusi visu — naudu, ko bija atlikusi no grāmatvedes algas, savu brīvo laiku un pēdējās cerības. Ilze jau bija atradusi telpas, un pirmdien viņām bija paredzēts parakstīt nomas līgumu. Viss gandrīz bija gatavs.
— Andri, mēs taču par šo tikšanos vienojāmies jau pirms nedēļas. Es nezināju, ka tava mamma…
— Tagad zini. — Viņš piecēlās no dīvāna, smagnējs, izstaipītā T-kreklā ar kečupa traipu uz krūtīm. Pienāca tuvāk, un Liene sajuta alus smaku. — Būs divpadsmit cilvēki. Mamma piezvanīja pirms stundas, pateica, ka atbrauks Sandra ar ģimeni, Juris ar sievu, vēl tante Inese… Vārdu sakot, jāuzklāj galds. Salāti, uzkodas un viss pārējais. Tu pati saproti.
Divpadsmit cilvēki. Trešdienā. Trīs dienas pirms brīvdienām, kad viņai pašai darbā jāpaliek līdz astoņiem vakarā, kad vēl jānopērk produkti, jāgatavo, jāsakārto šis mūžīgi piekrāmētais dzīvoklis. Liene ciešāk satvēra somas siksnu, un āda zem pirkstiem nepatīkami iečīkstējās.
— Andri, es nevaru atcelt tikšanos. Tas ir svarīgi. Ja līdz piektdienai neiemaksāsim drošības naudu, mēs pazaudēsim telpas.
Viņš pasmīkņāja. Nevis vienkārši pasmaidīja, bet tieši pasmīkņāja — šķībi savilka lūpas, it kā viņa tikko būtu pateikusi kaut ko ārkārtīgi muļķīgu.
— Tu nopietni iedomājies, ka tavs salonītis ir svarīgāks par ģimeni? Mamma speciāli visus sasauc, grib paziņot… — viņš pēkšņi aprāvās, bet Liene to pamanīja. Pamanīja gan to, kā viņš apklusa teikuma vidū, gan to, cik ātri centās novirzīt sarunu citur. — Īsāk sakot, tas nav tavs jautājums. Uzklāsi galdu, un viss.
Viņa vēl arvien stāvēja priekšnamā, turēdama somu, un kaut kas viņā lēni, smagi apgriezās otrādi. Tas nebija pirmo reizi pēdējos mēnešos. Un, ja godīgi, pat ne pirmo reizi pēdējā gada laikā. Andris bija mainījies — vai varbūt vienkārši beidzis izlikties? Agrāk viņš vismaz tēloja, ka klausās. Agrāk, kad uzsprāga, pēc tam atvainojās. Tagad nebija pat tā.
— Labi, — Liene klusi noteica un noņēma somu no pleca.
Andris apmierināti pamāja, it kā jautājums būtu nokārtots, un atgriezās pie dīvāna. Paķēra pulti, ieslēdza kaut kādu šovu un drīz jau smējās par jokiem, ik pa laikam piedzerdams alu no bundžas. Liene tikmēr iegāja virtuvē un izvilka telefonu.
“Ilze, piedod, šodien netikšu. Varbūt sazvanāmies rīt?”
Atbilde atnāca gandrīz uzreiz: “Lien, šī jau ir trešā reize mēneša laikā. Kas notiek?”
Kas notiek? Liene paskatījās pa logu. Tur, aiz stikla, mirguļoja vakara pilsētas gaismas. Kaut kur cilvēki dzīvoja savu dzīvi — satikās, smējās, kaldināja plānus. Bet viņa stāvēja virtuvē frotē halātā, kuru Andris nicīgi sauca par “tantīgu”, un nezināja, ko lai draudzenei atbild.
“Viss kārtībā. Vienkārši esmu nogurusi. Rīt noteikti tiksimies.”
Viņa nolika telefonu uz galda un atvēra ledusskapi. Gandrīz tukšs. Tātad jāiet uz veikalu. Divpadsmit cilvēki. Salāti, uzkodas, siltais ēdiens. Varbūt kaut kas no gaļas? Vīramātei garšo žuljēns, lai gan arī tam viņa vienmēr atrod, kur piesieties. Te sēnes ne tās, te siers nekūst pareizi.
— Lien! — Andris uzsauca no istabas. — Alus vairs nav?
— Nav! — viņa atsaucās.
— Aizskrien uz veikalu!
Liene neatbildēja. Viņa tikai izņēma no skapīša piezīmju bloku un sāka rakstīt produktu sarakstu. Vistas — trīs gabali. Kartupeļi — kādi trīs kilogrami. Burkāni, sīpoli, majonēze, olas… Galvā ātri sāka summēties izdevumi — ap piecdesmit eiro noteikti sanāks. Varbūt pat visi sešdesmit. Bet viņas kartē līdz algai bija palikuši tieši sešdesmit pieci eiro.