Viņa beidzot izslēdza telefonam skaņu pavisam.
— Paliksi pie manis? — Ilze pajautāja. — Vismaz tikmēr, kamēr atradīsi sev dzīvokli.
— Ja tas tev neradīs neērtības…
— Muļķe, — Ilze viegli pagrūda viņu ar plecu. — Mēs taču tagad esam partneres. Visu celsim kopā.
Tajā vakarā viņas sēdēja Ilzes virtuvē, dzēra tēju un uz papīra lika pirmos plāna punktus. Iekārtu iegāde, meistaru atrašana, reklāma, telpu iekārtojums… Darāmā bija tik daudz, ka citā brīdī tas būtu licies biedējoši. Taču Anna vairs nejuta paniku. Bailes bija palikušas kaut kur aiz muguras — tur, kur viņa dzīvoja svešu dzīvi un klusēja. Tagad viņā ienāca pavisam cita sajūta: nedroša, bet īsta brīvība.
Nākamajā rītā, trešdienā, Anna pamodās agri. Ilze vēl gulēja, bet viņa klusi piecēlās, saģērbās un izgāja ārā. Decembra gaiss bija dzestrs un ass, veikalu skatlogi mirdzēja Ziemassvētku lampiņās. Cilvēki steidzās uz darbu, kafejnīcās kāds smējās pie karstas kafijas, citi apstājās, lai nofotografētu izrotātās eglītes.
Anna iegāja ziedu veikaliņā un nopirka sev baltu rožu pušķi. Bez iemesla. Vienkārši tāpēc, ka drīkstēja.
Pēc tam viņa devās uz salonu. Uz viņu salonu. Atslēdza durvis, ienesa ziedus un nolika tos uz palodzes. Tad apsēdās uz grīdas pašā tukšās telpas vidū un kādu brīdi neko nedarīja. Tikai sēdēja un domāja.
Telefons kabatā īsi novibrēja. Ziņa no nepazīstama numura: “Tas ir Mārtiņš. Kā jūs jūtaties?”
Anna atbildēja: “Labi. Paldies jums. Patiesi labi.”
Pēc minūtes atnāca nākamā ziņa: “Priecājos. Es arī izlēmu. Šorīt iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Lai dzīvo kopā — viņi viens otru ir pelnījuši.”
Anna pasmaidīja. Savādi, kā divi sveši cilvēki, kurus vienoja tikai citu nodevība, pēkšņi varēja kļūt par sabiedrotajiem.
Ap pusdienlaiku ieradās Ilze kopā ar dizaineri. Jaunā sieviete vārdā Laura bija košiem matiem un planšeti rokās; tajā viņa veikli skicēja idejas. Viņas pārrunāja sienu toņus, krēslu izvietojumu, spoguļus, apgaismojumu. Anna klausījās, bet ik pa brīdim pievienoja arī savus ierosinājumus. Laura pamāja, pierakstīja, uzmeta skici no jauna.
— Jums ir laba gaume, — viņa beigās sacīja. — Ne katrs klients tik labi sajūt telpu.
Anna pateicās, un šie vārdi viņu pārsteidzoši aizkustināja. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem kāds viņas viedokli nevis ignorēja vai atmeta kā nevajadzīgu, bet tiešām sadzirdēja. Un novērtēja.
Vakarā, kad visi bija devušies prom, Anna vēl palika salonā viena. Viņa apsēdās uz palodzes un vēroja ielu aiz loga. Garām gāja cilvēki — katrs ar savu dzīvi, rūpēm, priekiem, noslēpumiem. Un viņa pēkšņi sajuta, ka arī ir daļa no šīs kustības. Ne salauzta sieva. Ne vīramātes bezmaksas kalpone. Vienkārši Anna. Sieviete, kura atver skaistumkopšanas salonu. Sieviete, kura sāk no jauna.
Telefons atkal iezvanījās. Šoreiz viņa pacēla, jo ekrānā parādījās Jāņa numurs.
— Jā, — Anna mierīgi teica.
— Anna… — viņa balss trīcēja. — Kur tu esi? Atbrauc. Mums vajag parunāt…
— Mums nav par ko runāt, Jāni.
— Tas viss bija pārpratums! Inese… viņa pati… es negribēju…
Anna klusi iesmējās, taču smieklos nebija ne siltuma, ne žēluma.
— Četrus mēnešus ilgs pārpratums? Interesanti. Paklausies, es vairs netērēšu laiku. Pirmdien iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Dzīvoklis paliek tev, es uz to nepretendēšu. Nauda, ko paņēmu, ir mana — es to nopelnīju. Tas arī viss.
— Bet, An…
— Ne “An”. Es vairs neesmu tava Anna, — viņa pēkšņi sajuta, kā iekšā pārtrūkst pēdējais pavediens, kas vēl turējis viņu pie vecās dzīves. — Dzīvo ar Inesi. Lai jums veicas.
Viņa pārtrauca zvanu. Pēc tam nobloķēja Jāņa numuru. Tad arī vīramātes. Un visus pārējos, kuri piederēja tai pasaulei, no kuras viņa tikko bija izkāpusi.
Aiz loga iedegās laternas. No debesīm sāka krist sniegs — viegls, pūkains, gandrīz svinīgs. Anna skatījās, kā pārslas griežas skatlogu gaismā, un domāja: tagad ir decembris. Jaunais gads jau pavisam tuvu. Tātad arī jaunā dzīve ir tepat.
Viņa piecēlās, aizslēdza telpu un devās pa ielu. Kabatā gulēja salona atslēgu saišķis — smags, īsts, taustāms. Jakas otrā kabatā bija telefons, kurš vairs nekauc ar svešām prasībām. Galvā raisījās plāni, idejas un cerības.
Un priekšā bija viss. Pilnīgi viss.
Pēc mēneša salons vērs durvis. Ienāks pirmie klienti. Ilze taisīs manikīru, Laura griezīs matus, bet Anna vadīs šo vietu — savu darbu, savu sapni, savu izvēli.
Bet Jānis… lai nu paliek. Lai dzīvo ar savu Inesi. Lai viņa māte tagad komandē viņu. Tā vairs nav Annas dzīve.
Annas stāsts ir šeit. Šajā pilsētā, uz šīs ielas, nelielā salonā ar lieliem logiem. Vietā, kur smaržo pēc krāsas un cerības. Vietā, kur viņa beidzot ir pati.