Gribēju, lai jūs to dzirdētu nevis no viņu mutes tajā vakarā, bet jau tagad. Viņi plāno tur visiem priekšā paziņot par jūsu laulību… par to, ka viss ir beidzies. Publiski. Lai jums nebūtu iespējas sacelt skandālu.
Tātad tā. Lūk, kāpēc Jānis tik neatlaidīgi spieda uz šīm vakariņām. Lūk, kāpēc vīramāte pēkšņi sadomāja sapulcināt radus. Tas nebija nekāds ģimenes vakars. Tā bija izrēķināšanās. Pazemojoša, auksti izplānota izrēķināšanās visu acu priekšā.
Anna lēni apsēdās uz krēsla. Kaklā bija iestrēdzis smags kamols, taču asaras nenāca. To vietā pacēlās dusmas. Karstas, asas, gandrīz svilinošas dusmas, kādas viņa sen nebija jutusi.
— Paldies, ka pateicāt, — viņa noteica pārsteidzoši mierīgi. — Bet jūs pats… ko darīsiet?
Mārtiņš brīdi klusēja.
— Vēl nezinu. Domāju. Mums ir divi bērni… — viņš smagi nopūtās. — Bet jums gribēju pateikt vienu: neļaujiet viņiem padarīt jūs par upuri. Ne tajās vakariņās. Ceru, jūs mani saprotat pareizi.
Savienojums pārtrūka. Anna vēl kādu brīdi sēdēja, skatīdamās telefona tumšajā ekrānā. Tad piecēlās un aizgāja uz guļamistabu. Atvēra skapi. Plauktā glīti gulēja Jāņa mantas. Viņa sāka tās vilkt ārā vienu pēc otras — kreklus, džinsus, zeķes. Bez steigas, bez haosa, gandrīz mehāniski. Visu lika lielajā koferī, kuru viņi pirms trim gadiem bija nopirkuši kopīgam atvaļinājumam. Tam pašam ceļojumam, kas tā arī nekad nenotika, jo pēdējā brīdī Jānis paziņoja, ka darbā esot pārāk daudz steidzamu lietu.
Telefons īsi novibrēja. Ziņa no Ilzes: “Anna, telpas tūlīt aizies gar degunu. Īpašnieks dod laiku tikai līdz vakaram. Izlem ātri.”
Anna paskatījās uz koferi. Uz rūpīgi salocītajiem krekliem. Uz savu pēdējo četru gadu dzīvi, kas pēkšņi bija pārvērtusies par pagātni.
Viņa atbildēja: “Iemaksāju rokasnaudu. Šodien. Būšu pie tevis divos.”
Pēc tam Anna atvēra portatīvo datoru un iegāja internetbankā. Kopīgais konts — tas pats, kurā viņi bija krājuši naudu. Divi tūkstoši septiņi simti eiro. Viņa pārskaitīja visu summu uz savu karti. Vienkārši. Ar vienu klikšķi.
Tad apsēdās un gaidīja. Pagāja apmēram piecpadsmit minūtes, kad pienāca ziņa no Jāņa: “KAS TĀ PAR MUĻĶĪBU? KUR PALIKA NAUDA?!”
Anna mierīgi uzrakstīja: “Salonam. Starp citu, vakariņas atceļas. Produkti ir ledusskapī — savāc pats. Vai pasaki, lai Inese paņem.”
Viņa pārslēdza telefonu klusuma režīmā. Zvani bira viens pēc otra — pusstundas laikā kādi divdesmit. Tad pienāca balss ziņa no vīramātes, pilna sašutuma, pārmetumu un draudu. Pēc tās atkal rakstīja Jānis — šoreiz ar lamām un apsūdzībām.
Anna to nelasīja. Viņa tikai salika somā savas mantas: dokumentus, drēbes, kosmētiku. Izsauca taksometru. Kad auto piebrauca pie mājas, viņa izgāja no dzīvokļa un ne reizi neatskatījās.
Taksometrā bija silti. Vadītājs pa radio bija uzlicis džezu. Aiz loga slīdēja pilsēta — tā pati pilsēta, kurā pirms četriem gadiem viņa apprecējās, patiesi ticēdama, ka sākas laimīga dzīve.
— Uz kurieni braucam? — šoferis pajautāja.
— Pie draudzenes, — Anna atbildēja un pirmo reizi tajā dienā pasmaidīja. — Un pēc tam — atvērt skaistumkopšanas salonu.
Un pirmoreiz pēc ļoti ilga laika viņai šķita, ka viņa patiešām elpo.
Ilze sagaidīja viņu pie telpu durvīm. Vieta bija neliela, toties gaiša, ar plašiem logiem uz rosīgu ielu. Iekšā smaržoja pēc svaigas krāsas un vēl neapdzīvota sākuma.
— Tu nokavēji piecas minūtes, — Ilze noteica, bet tūlīt pat cieši viņu apskāva. — Kas ar tevi? Tu esi balta kā siena.
Anna izstāstīja visu. Īsi, bez liekas dramatizēšanas — tikai faktus. Ilze klausījās, nepārtraukdama ne ar vienu vārdu, un, kad Anna apklusa, tikai lēni pakratīja galvu.
— Kāds nelietis, — viņa klusi sacīja. — Labi. Vispirms parakstām līgumu, un pēc tam tiksim galā ar pārējo.
Telpu īpašnieks izrādījās sirmgalvis ar siltu, laipnu skatienu. Viņš pasniedza dokumentus, un Anna parakstījās. Roka viegli trīcēja, tomēr viņa centās turēties savākta. Rokasnauda — piecsimt eiro. Viņa pārskaitīja summu no savas kartes. Un viss. Telpas bija viņu rīcībā. Oficiāli.
— Lai jums veicas, meitenes, — īpašnieks atvadoties sacīja. — Jūtu, ka jūs te izveidosiet kaut ko labu.
Kad viņš aizgāja, Ilze no somas izvilka šampanieša pudeli.
— Es zināju, ka šodien viss izšķirsies, — viņa teica, lejot dzirkstošo dzērienu plastmasas glāzītēs. — Par mums. Par jaunu dzīvi.
Viņas iedzēra. Anna sajuta, kā ķermenī izplatās siltums — ne jau no alkohola, bet no skaidras apziņas: viņa to bija izdarījusi. Viņa bija izvēlējusies sevi.
Telefons joprojām zvanīja. Anna pameta skatienu uz ekrānu — trīsdesmit divi neatbildēti zvani. Vīramāte, Jānis un vēl vairāki nepazīstami numuri.