Tā bija tieši tā summa, ko Anna bija nolikusi malā pirmajai iemaksai par vajadzīgo aprīkojumu.
Viņa uz mirkli cieši aizvēra acis. Denios dunēja, it kā kāds no iekšpuses sistu ar mazu āmuriņu. Un pēkšņi, gluži kā ass gaismas uzplaiksnījums, atmiņā iznira viņu kāzas. Pirms četriem gadiem, augustā. Toreiz Jānis viņai lasīja paša sacerētus dzejoļus — neveiklus, mazliet smieklīgus, bet aizkustinošus. Viņš solīja nest viņu uz rokām. Solīja, ka abi būs viena komanda. Komanda… Cik absurdi tas tagad skanēja.
— Anna, tu mani vispār dzirdi?! — viņš no otras istabas nikni uzrūca.
— Dzirdēju, — viņa noteica, atverot acis. — Aiziešu.
Anna uzrāva mugurā jaku, steigā iemauca kājas sporta apavos, paķēra somu un karti. Kāpņu telpā viņu sagaidīja mitruma un vecu cigarešu smaka. Lifts, protams, atkal nedarbojās. Septiņi stāvi lejup — garām apķēpātām sienām, garām durvīm, aiz kurām kāda sieviete kliedza uz bērniem.
Ārā bija ass, nepatīkams aukstums. Anna gāja ātri, gandrīz skrēja uz diennakts veikalu pie stūra. Garām šāvās mašīnas, jauniešu bari skaļi smējās, kāds fotografējās pie izgaismotas egles. Tuvojās Jaunais gads, pilsēta lēnām ietērpās svētku spožumā. Bet viņas prātā griezās tikai saraksts: alus, vistas, kartupeļi…
Veikalā bija pārāk silti un pārāk spoži. Viņa bez kavēšanās salika visu grozā, aiznesa pie kases. Sešdesmit trīs eiro. Karte maksājumu pieņēma. Kontā palika divi eiro. Divi eiro līdz divdesmit septītajam decembrim.
Kad Anna atgriezās mājās, Jānis jau gulēja uz dīvāna — izpleties pa visu platumu, klusi šņākdams, ar telefonu uz krūtīm. Televizors joprojām kaut ko murmināja fonā. Viņa nolika maisus virtuvē, iegāja istabā, izslēdza gaismu un pievēra durvis.
Tad apsēdās pie virtuves galda. Izvilka telefonu un uzrakstīja Ilzei: “Nedusmojies uz mani. Es tev visu izskaidrošu.”
Tikai skaidrot patiesībā nebija ko. Vai drīzāk — visa bija pārāk daudz. Un sākt viņa negribēja, jo pietiktu tikai paraut vienu pavedienu, lai sabruktu viss. Tas trauslais kāršu namiņš, ko viņa pēdējos mēnešus bija centusies noturēt stāvus, beidzot sagāztos pavisam.
Anna nolika galvu uz sakrustotām rokām un ilgi sēdēja nekustīgi. Tukšajā virtuvē pilēja krāns, ledusskapja lampiņa mirgoja blāvā ritmā. Rīt būs jauna diena. Pēc tam vēl viena. Trešdien ieradīsies viesi, un viņa smaidīs, nesīs salātus, mainīs šķīvjus. Sievasmāte noteikti pateiks kaut ko par viņas matiem vai kleitu. Bet Jānis smiesies kopā ar pārējiem.
Jo tā tas bija bijis vienmēr.
No rīta Jānis aizgāja agri. Durvis aiz viņa skaļi aizcirtās, bet atvadu nebija. Anna gulēja gultā, skatījās griestos un klausījās, kā viņa soļi kāpņu telpā kļūst arvien klusāki. Telefonā rādīja septiņus. Varētu vēl stundu pagulēt, taču miegs vairs nenāca.
Viņa piecēlās un ieslēdza tējkannu. Izlietnē krājās vakardienas trauki — Jānis, protams, nebija nomazgājis nevienu. Anna automātiski saziepēja šķīvi, kad pēkšņi iezvanījās telefons. Nezināms numurs.
— Hallo?
— Anna kundze? — atskanēja vīrieša balss, sveša, ar vieglu akcentu. — Mani sauc Mārtiņš. Es zvanu jūsu vīra dēļ.
Sirds nokrita kaut kur pavisam dziļi. Avārija? Slimnīca? Prāts acumirklī uzbūra pašu ļaunāko — tā tas mēdz notikt, kad septiņos no rīta zvana nepazīstams cilvēks.
— Kas noticis? — viņa tik tikko izdvesa.
— Nekas tāds… nekas briesmīgs. Es tikai gribēju jūs brīdināt. Personīgi. — Viņš uz mirkli apklusa. — Jūsu vīrs tiekas ar manu sievu. Jau četrus mēnešus.
Anna palika stāvam ar slapju sūkli rokā un nespēja izdabūt pār lūpām nevienu skaņu. Galvā iestājās tukšums. Balts, spalgs, līdz sāpēm kluss tukšums.
— Jūs vēl klausāties? — vīrietis vaicāja.
— Jā, — viņa nočukstēja. — Es… kā jūs to zināt?
— Atradu viņu saraksti. Viņi plāno pēc Jaunā gada sākt dzīvot kopā. Jānis viņai apsolījis, ka janvārī šķirsies no jums. Teicis, ka viss jau esot izlemts.
Sūklis izslīdēja Annai no pirkstiem un ar slapju plīkšķi iekrita izlietnē. Viņa pieķērās pie galda malas, lai nenoslīdētu zemē.
— Kas viņa ir? — Anna pajautāja, un pašas balss viņai šķita sveša.
— Inese. Jūsu sievasmātes draudzene.
Inese. Tā pati Inese, kura trešdien ieradīsies pie viņiem. Tā, kuras dēļ jāklāj galds divpadsmit cilvēkiem. Anna pēkšņi iesmējās — saraustīti, nervozi, pilnīgi nekontrolējami.
— Vai ar jums viss kārtībā? — Mārtiņš satraukti pajautāja.
— Jā, — viņa izspieda caur smiekliem. — Vienkārši… viņš man lika gatavot vakariņas viņai. Viņiem visiem. Jūs saprotat?
— Saprotu, — Mārtiņš klusi atbildēja. — Tāpēc arī piezvanīju. Nevarēju klusēt.