No tās izkāpa sociālā darbiniece, cieši turot aiz rokas astoņus gadus vecu meitenīti ar gaišiem matiem un neparasti nopietnām zilām acīm.
Anna Bērziņa pa cietuma gaiteni gāja klusēdama. Viņa neraudāja. Nedrebēja. Tikai skatījās taisni uz priekšu, it kā būtu jau sen sapratusi, ka šajā vietā bailes neko nemaina. Kad meitene pagāja garām kamerām, pat ieslodzītie apklusa.
Apmeklētāju telpā Jānis Bērziņš sēdēja pie galda, roku dzelžos un pieķēdēts. Viņš bija kļuvis krietni liesāks, nekā Anna viņu atcerējās, un izbalējušais oranžais cietuma tērps karājās uz viņa auguma kā sveša āda.
— Mana mazā meitiņ… — viņš izdvesa, un acīs tūlīt sakrājās asaras.
Anna lēni pienāca tuvāk. Viņa nemetās viņam virsū. Nesāka šņukstēt.
Viņa vienkārši apskāva tēvu.
Veselu minūti telpā neatskanēja ne vārds.
Tad Anna pieliecās pie viņa auss un iečukstēja kaut ko tik klusi, ka to nespēja sadzirdēt neviens cits.
Nākamajā mirklī visi sargi sastinga.
Jāņa seja kļuva pelēkbāla. Viņu pārņēma trīce, kas izskrēja cauri visam ķermenim. Viņš skatījās uz meitu, un šajā skatienā vienlaikus bija šausmas un pēkšņa, gandrīz sāpīga cerība.
— Tu esi pilnīgi droša? — viņš jautāja aizlūzušā balsī.
Anna pamāja.
Jānis uzlēca kājās tik strauji, ka krēsls ar troksni nogāzās uz grīdas.
— Es neesmu vainīgs! — viņš iekliedzās. — Tagad es to varu pierādīt!
Sargi metās viņam klāt, domādami, ka viņš pretojas. Taču Jānis necīnījās. Viņš raudāja — smagi, izmisīgi, pavisam citādi nekā cilvēks, kurš piecus gadus bija dzīvojis bez jebkādas cerības.
Komandants Krūmiņš visu vēroja drošības monitorā.
Kaut kas bija mainījies.
Nepagāja ne stunda, kad viņš pieņēma lēmumu, kas varēja maksāt viņam visu karjeru. Krūmiņš sazvanīja Teksasas ģenerālprokurora biroju un pieprasīja nāvessoda izpildes atlikšanu uz septiņdesmit divām stundām.
— Kādi vēl jauni pierādījumi? — līnijas otrā galā asi noprasīja balss.
Krūmiņš nenovērsa skatienu no ekrānā apturētā kadra — Annas sejas.
— Bērns, kurš, iespējams, bija liecinieks kaut kam izšķirošam, — viņš klusi atbildēja.