Dažas minūtes pirms nāvessoda izpildes viņa astoņus gadus vecā meita iečukstēja ausī vārdus, kuru dēļ apsargi sastinga kā iemieti zemē, bet pēc diennakts visai pavalstij nācās apturēt notiekošo.
Tieši pirms brīža, kad notiesāto bija paredzēts nogalināt ar nāvējošu injekciju, vīrietis no nāvinieku kameras izteica pēdējo lūgumu: viņš vēlējās satikt savu mazo meitu, kuru nebija drīkstējis apskaut jau trīs garus gadus.
Tas, ko bērns viņam klusi pateica, satricināja spriedumu, kas bija spēkā piecus gadus, atvēra durvis uz korupciju tiesu sistēmā līdz pašām augstākajām aprindām un izvilka gaismā noslēpumu, kam neviens nebija gatavs.
Pie sienas piestiprinātais pulkstenis rādīja sešus no rīta, kad sargi atslēdza Jāņa Bērziņa kameru. Pēdējos piecus gadus viņš bija pavadījis Teksasas Huntsville Unit nāvinieku blokā.
Visu šo laiku Jānis bija atkārtojis savu nevainību aukstajām betona sienām, kas nekad neatbildēja. Tagad, kad līdz noteiktajai nāvessoda stundai bija atlikušas vien dažas stundas, viņam bija palicis tikai viens lūgums.
— Es gribu redzēt savu meitu, — viņš aizsmakušā balsī sacīja. — Vienu vienīgu reizi. Lūdzu, ļaujiet man pirms beigām satikt Annu.
Viens no apsargiem uz viņu paskatījās ar līdzjūtību. Otrs tikai noraidoši pakratīja galvu.
Tomēr lūgums nonāca līdz cietuma priekšniekam Jurim Krūmiņam — sešdesmit gadus vecam veterānam, kurš bija uzraudzījis vairāk nāvessodu, nekā pats vēlējās atcerēties.
Jāņa lieta viņu allaž bija darījusi nemierīgu. Pierādījumi izskatījās nevainojami: pirkstu nospiedumi uz ieroča, asinis uz apģērba, kaimiņš, kurš apgalvoja, ka tajā naktī redzējis viņu izejam no mājas.
Un tomēr Jāņa acis nekad nebija šķitušas slepkavas acis.
Pēc ilgas klusuma pauzes Krūmiņš beidzot deva rīkojumu:
— Atvediet bērnu.
Pēc trim stundām cietuma stāvlaukumā lēni ieripoja balta valsts automašīna.