— Un arvien vairāk šķiet, ka aiz restēm esam ielikuši neīsto cilvēku.
Apmēram divsimt jūdžu tālāk, kādā Dalasas piepilsētā, sešdesmit astoņus gadus vecā Inese Ozoliņa, pensionēta aizstāvības advokāte, gandrīz izlaida no rokām kafijas krūzi, kad televīzijā ieraudzīja ziņu sižetu.
Savā karjeras sākumā viņai reiz nebija izdevies izglābt nevainīgu cilvēku. Šī neveiksme nebija pazudusi pagātnē — tā gadiem bija dzīvojusi viņai līdzās kā klusa apsūdzība.
Kad ekrānā parādījās Jāņa Bērziņa skatiens, Inese uzreiz to pazina. Tāds pats tukšs, noguris, bet dziļi iekšā vēl dzīvs skatiens bija tam vīram, kuru viņa reiz nebija spējusi pasargāt.
Pēc dažām stundām uz viņas galda jau gulēja lietas materiāli par Jāņa sievas slepkavību pirms pieciem gadiem.
Jo dziļāk Inese lasīja, jo smagāka kļuva sajūta krūtīs.
Prokurors, kurš toreiz panāca Jāņa notiesāšanu, tagad bija tiesnesis Artis Kalniņš. Un izrādījās, ka viņu bija saistījušas privātas biznesa intereses ar Jāņa jaunāko brāli Andri Bērziņu — cilvēku, kurš neilgi pēc Jāņa apcietināšanas mantoja lielāko daļu vecāku īpašuma.
Vēl dīvaināks bija fakts, ka Laura Bērziņa dažas nedēļas pirms savas nāves bija sākusi vākt finanšu pārskatus un juridiskus dokumentus.
Inese sāka savienot pavedienus, kurus citi acīmredzot bija izvēlējušies neredzēt.
Tikmēr Anna pēc cietuma apmeklējuma pilnībā noslēdzās sevī. Valsts bērnunamā, kur viņa jau pusgadu dzīvoja Andra onkuļa aizbildniecībā, meitene gandrīz vairs nerunāja. Viņas vienīgā valoda bija zīmējumi.
Viens no tiem izcēlās īpaši.
Uz papīra bija māja. Sieviete uz grīdas. Vīrietis zilā kreklā, noliecies pār viņu. Un vēl viena pavisam maza figūra, paslēpusies gaitenī.
Jānim nekad nebija bijis zila krekla.
Andris tādu valkāja gandrīz nepārtraukti.
Līdz nāvessoda izpildei bija atlikušas mazāk nekā trīsdesmit stundas, kad Inese saņēma zvanu no cilvēka, kurš piecus gadus bija uzskatīts par pazudušu, — no Mārtiņa Liepiņa, kādreizējā ģimenes dārznieka.
— Es redzēju, kas tajā naktī notika.