No automašīnas izkāpa sociālā darbiniece, pie rokas turēdama astoņgadīgu meiteni ar gaišiem matiem un nopietnām, zilām acīm.
Anna Bērziņa pa cietuma gaiteni gāja bez asarām. Viņa nedrebēja, neklupa un neskatījās apkārt pēc palīdzības. Kad bērns pagāja garām kamerām, ieslodzītie, kas vēl pirms brīža murmināja un sauca viens otram pāri, pēkšņi apklusa.
Apmeklētāju telpā Jānis jau sēdēja pie metāla galda. Rokas viņam bija saslēgtas dzelžos, ķēde piestiprināta pie galda malas. Viņš izskatījās daudz tievāks, nekā Anna viņu atcerējās, un izbalējusī oranžā cietuma forma tikai vēl vairāk uzsvēra nogurumu viņa sejā.
— Mana mazā meitiņ… — viņš nočukstēja, un acīs tūlīt sariesās asaras.
Anna lēnām pienāca tuvāk. Viņa neskrēja. Nesāka raudāt.
Viņa vienkārši aplika viņam rokas ap kaklu.
Veselu minūti telpā nebija dzirdams neviens vārds.
Tad meitene pieliecās pie tēva auss un iečukstēja kaut ko tik klusi, ka neviens cits to nespēja saklausīt.
Tas, kas notika pēc tam, lika sastingt visiem apsargiem.
Jānis kļuva bāls kā krīts. Viņa pleci sāka trīcēt, it kā ķermenis pēkšņi vairs neklausītu. Viņš skatījās uz meitu, un tajā skatienā vienlaikus dega šausmas un negaidīta, gandrīz sāpīga cerība.
— Tu esi pilnīgi pārliecināta? — viņš izdvesa aizlūzušā balsī.
Anna pamāja.
Nākamajā mirklī Jānis pielēca kājās tik strauji, ka krēsls ar troksni apgāzās uz grīdas.
— Es neesmu vainīgs! — viņš iekliedzās. — Tagad es varu to pierādīt!
Apsargi metās viņam klāt, domādami, ka ieslodzītais pretojas. Taču Jānis necīnījās ar viņiem. Viņš raudāja — smagi, bezspēcīgi, ar tādu izmisumu, kas nepavisam nelīdzinājās piecu gadu ilgajai bezcerībai.
Priekšnieks Jansons visu vēroja drošības monitorā.
Kaut kas bija mainījies.
Nepagāja pat stunda, kad viņš pieņēma lēmumu, kas varēja sagraut visu viņa karjeru. Jansons piezvanīja Teksasas ģenerālprokurora birojam un pieprasīja nāvessoda izpildes atlikšanu uz septiņdesmit divām stundām.
— Kādi jauni pierādījumi? — asi noprasīja balss klausules otrā galā.
Jansons nekustīgi raudzījās ekrānā iesaldētajā kadrā, kur bija redzama Annas seja.
— Bērns, kurš, iespējams, redzēja to, ko mēs visi palaidām garām.