Tieši pirms soda izpildes astoņus gadus vecā meita tēvam iečukstēja dažus vārdus. Tie bija tik satriecoši, ka apsargi uz mirkli sastinga kā iemieti zemē, bet pēc diennakts visam štatam nācās apturēt notiekošo…
Brīdī, kad līdz nāvējošajai injekcijai bija atlikušas vien dažas stundas, uz nāvi notiesātais Jānis Bērziņš izteica pēdējo lūgumu. Viņš vēlējās satikt savu mazo meitu — bērnu, kuru nebija drīkstējis apskaut jau trīs garus gadus.
Tas, ko meitene vēlāk pieliecās un klusi pateica viņam ausī, sašķēla pirms pieciem gadiem pasludināto spriedumu. Šie vārdi atsedza korupcijas pavedienus, kas sniedzās līdz pašām tiesu sistēmas virsotnēm, un izvilka gaismā noslēpumu, kuram neviens nebija gatavs.
Pie sienas piestiprinātais pulkstenis rādīja sešus no rīta, kad apsargi atslēdza Jāņa Bērziņa kameras durvis. Pēdējos piecus gadus viņš bija pavadījis Teksasas Hantsvilas cietuma nāvinieku korpusā.
Visu šo laiku Jānis bija atkārtojis, ka nav vainīgs. Viņa vārdi atsitās pret aukstajām betona sienām, kas nekad neatbildēja. Tagad, kad līdz noteiktajai soda izpildei bija palikušas vairs tikai stundas, viņam bija atlicis viens vienīgs lūgums.
— Es gribu redzēt savu meitu, — viņš aizsmakušā balsī sacīja. — Tikai vienu reizi. Lūdzu, ļaujiet man satikt Annu, pirms viss beidzas.
Viens no apsargiem uzlūkoja viņu ar klusu līdzjūtību. Otrs tikai nopūtās un noliedzoši pakratīja galvu.
Tomēr šis lūgums nonāca līdz cietuma priekšnieka Andra Jansona rakstāmgaldam. Jansons bija sešdesmit gadus vecs dienesta veterāns, kurš bija uzraudzījis vairāk soda izpildes, nekā pats vēlējās atcerēties.
Jāņa lieta viņam vienmēr bija likusies nemieru raisoša. Pierādījumi šķita neapgāžami: pirkstu nospiedumi uz ieroča, asinis uz apģērba, kā arī kaimiņa liecība, ka liktenīgajā naktī viņš redzējis Jāni izejam no mājas.
Un tomēr Jāņa acīs Jansons nekad nebija saskatījis slepkavas skatienu.
Pēc ilga, smaga klusuma viņš beidzot deva rīkojumu:
— Atvediet bērnu.
Pēc trim stundām cietuma stāvlaukumā lēni ieripoja balts valsts dienesta automobilis.