— …un es sāku domāt, ka viņa redzēja kaut ko būtisku, — Jansons klusi pabeidza. — Iespējams, mēs notiesājām nepareizo cilvēku.
Apmēram divsimt jūdžu attālumā, kādā Dalasas priekšpilsētā, sešdesmit astoņus gadus vecā pensionētā aizstāvības advokāte Ilze Ozoliņa gandrīz izlaida no rokām kafijas krūzi, kad televīzijas ziņās ieraudzīja šo sižetu.
Savas karjeras sākumā viņa reiz nebija spējusi izglābt nevainīgu cilvēku. Tā nebija vienkārša profesionāla neveiksme — tā bija kļūda, kas viņu vajāja gadu desmitiem.
Un, kad ekrānā parādījās Jāņa Bērziņa acis, Ilze tajās atpazina to pašu skatienu.
Pēc dažām stundām viņa jau sēdēja pie galda, iedziļinājusies lietas materiālos par Jāņa sievas slepkavību, kas bija notikusi pirms pieciem gadiem.
Tas, ko Ilze atrada dokumentos, viņai neļāva palikt mierīgai.
Prokurors, kurš savulaik panāca Jāņa notiesāšanu, tagad bija tiesnesis Edgars Kalniņš. Un izrādījās, ka viņu saistīja personīgas biznesa intereses ar Jāņa jaunāko brāli Mārtiņu Bērziņu — cilvēku, kurš neilgi pēc Jāņa apcietināšanas bija mantojis lielāko daļu vecāku īpašuma.
Vēl dīvaināk šķita tas, ka Inese Bērziņa dažas nedēļas pirms nāves bija meklējusi finanšu pārskatus un juridiskus dokumentus.
Ilze sāka savienot pavedienus, kurus citi bija izvēlējušies neredzēt.
Tikmēr Anna pēc cietuma apmeklējuma bija pilnībā noslēgusies sevī. Valsts bērnunamā, kur viņa jau pusgadu dzīvoja Mārtiņa tēvoča aizbildnībā, meitene vairs gandrīz nerunāja. Viņa sazinājās tikai ar zīmējumiem.
Viens no tiem izcēlās īpaši.
Tajā bija māja. Sieviete uz grīdas. Vīrietis zilā kreklā, noliecies pār viņu. Un vēl viena sīka figūra, kas slēpās gaitenī.
Jānim nekad nebija piederējis zils krekls.
Mārtiņš tādu valkāja gandrīz vienmēr.
Līdz nāvessoda izpildei bija palikušas mazāk nekā trīsdesmit stundas, kad Ilze saņēma zvanu no vīrieša, kurš piecus gadus tika uzskatīts par pazudušu, — bijušā ģimenes dārznieka Riharda Liepiņa.
— Es redzēju, kas tajā naktī notika, — viņš sacīja.