— Kā viņa vispār uzdrošinājās! Es viņai…
— Mammu, pietiek, — Jānis noteica klusi, tomēr balsī bija tērauds.
Tajā brīdī viņš visu saprata. Bez Annas viņam nepiederēja gandrīz nekas. Ne uzņēmums, ne konti, ne aprīkojums. Viņš pats bija tikai skaista izkārtne, piestiprināta pie sveša pamata.
Anna sēdēja uz soliņa pie autobusa pieturas. Telefons vibrēja un zvanīja bez apstājas: vispirms Jānis, pēc tam Inese, tad atkal Jānis. Ziņas bira cita pēc citas. “Ko tu dari?” “Beidz tēlot muļķi, tūlīt atbloķē visu!” “Mājās parunāsim, netaisi cirku.”
Viņa skatījās, kā ekrānā parādās arvien jaunas rindas — sākumā dusmīgas, pēc tam jau izmisīgas. Tad Anna vienkārši izslēdza telefonu. Displejs nodzisa, un apkārt iestājās klusums.
Viņai atmiņā uzpeldēja Jāņa vārdi no paša sākuma: “Bez tevis es nebūtu ticis galā, Ann.” Toreiz viņa tam ticēja. Viņai šķita, ka tā ir pateicība. Ka tā ir mīlestība. Taču viņš nepateicās — viņš ņēma. Un brīdī, kad viņa vairs nebija ērta, kad vajadzēja viesiem paskaidrot, kas viņa ir, kad bija jāatrod viņai vieta pie galda, viņu vienkārši izstūma ārā.
Piebrauca autobuss. Anna piecēlās, iekāpa salonā un apsēdās pie loga. Aiz stikla slīdēja tumša pilsēta — sveša, vienaldzīga, auksta. Tomēr pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņai kļuva viegli elpot.
Ja pie viņu galda viņai vieta neatradās, tad viņas dzīvē vairs nebija vietas viņiem.
Pēc trim dienām Jānis ieradās pie viņas. Viņš stāvēja aiz durvīm saburzītā jakā, ar tumšiem lokiem zem acīm, un klusēja, it kā būtu aizmirsis visus sagatavotos vārdus.
— Anna, nu nevajag muļķoties. Mēs taču tomēr esam ģimene.
Viņa durvis atvēra tikai spraugā. Stāvēja uz sliekšņa mierīga, bez mazākās trīsas balsī.
— Ģimene? Tā, kuru visu acu priekšā izdzen no zāles? Tā, kuru tava māte uzskata par necienīgu?
— Mamma kļūdījās, es to saprotu. Bet tu taču viena vakara dēļ nesagrausi visu?
— Es neko nesagrāvu, — Anna atbildēja klusi, bez naida. — Es tikai paņēmu atpakaļ to, kas bija mans. Uzņēmums reģistrēts uz mana vārda. Konti ir mani. Tu tos izmantoji, kamēr es klusēju.
Jānis sakoda zobus. Viņš centās saglabāt pašcieņas masku, taču balss tomēr noraustījās.
— Tu atriebies. Tā ir parasta atriebība.
— Nē, — Anna viegli papurināja galvu. — Atriebība ir tad, kad gribas sāpināt. Bet man vienkārši vairs nav svarīgi.
Viņa aizvēra durvis. Jānis vēl brīdi pastāvēja kāpņu telpā, pēc tam aizgāja. Vairāk viņš neatnāca.
Inese vēl veselu mēnesi sūtīja garas ziņas — pilnas draudu, apvainojumu un indīgu pārmetumu. Anna tās dzēsa, pat neatverot. Beigās apklusa arī viņa.
Uzņēmumu Anna par simbolisku summu nodeva Jāņa partnerim — cilvēkam, kurš savulaik bija palīdzējis viņai ar dokumentiem un neuzdeva liekus jautājumus.