Viņa ar paceltu balsi klāstīja, kā viņas dēls esot “izsities pats, no pilnīgas nulles”, bet Jānis tikmēr pieņēma apsveikumus, spieda rokas vienam pēc otra un izskatījās gandarīts. Viņam patika šī aina: cienījami cilvēki apkārt, grezni klāts galds, dārga zāle un cieņas pilni skatieni. Tieši tā, kā viņš vēlējās, lai visi viņu redz.
Tad pienāca viesmīlis ar rēķinu. Jānis, pat nepaskatoties uz summu, pavirši pasniedza karti. Terminālis nopīkstēja. Iestājās īsa, nepatīkama pauze. Tad vēl viens signāls. Maksājums atteikts.
— Pamēģiniet vēlreiz, — Jānis noteica, un smaids no viņa sejas jau bija pazudis.
Viesmīlis paklausīgi mēģināja vēlreiz. Atteikums. Trešā reize beidzās tieši tāpat.
Inese strauji piecēlās un devās pie letes. Viņa nostājās administratoram pretī ar tādu skatienu, it kā visa zāle piederētu viņai.
— Kas te par cirku? Manam dēlam nevar būt nekādu problēmu ar naudu. Dariet savu darbu kārtīgi, nevis kaut ko spaidiet uz dullo.
Administratore, jauna sieviete tumšā, stingra piegriezuma kostīmā, uz viņu paskatījās mierīgi un bez mazākās bijības.
— Karti ir bloķējis konta īpašnieks. Anna pirms dažām minūtēm atsauca piekļuvi. Jūs varat samaksāt skaidrā naudā. Ja nē, mums būs jāizsauc apsardze.
Zālē pēkšņi kļuva kluss. Kāds no viesiem jau bija izvilcis telefonu. Cits novērsās, tēlodams, ka neko nav dzirdējis. Jānis nobālēja, sagrāba savu mobilo un sāka zvanīt sievai. Anna neatbildēja. Viņš mēģināja vēlreiz. Savienojuma nebija.
Inese ieķērās dēlam elkonī un, sakodusi zobus, šņāca viņam tieši ausī:
— Jāni, tūlīt pat nokārto šo! Zvani viņai. Lai atbloķē karti. Tu vispār saproti, kāds tas ir kauns?
Taču Jānis viņu gandrīz nedzirdēja. Viņš drudžaini bakstīja telefonu, mēģinot atcerēties paroles citām piekļuvēm un kontiem. Nekas nenāca prātā. Viss bija piesaistīts Annai. Viņš pat īsti neatcerējās, kad viņa bija kārtojusi dokumentus un kur lika parakstus. Parasti viņš tikai pavirši parakstīja to, ko Anna nolika priekšā, pat neizlasot.
Viesi sāka celties no galda. Viens neveikli nomurmināja kaut ko par neatliekamām darīšanām, cits bez vārda devās uz izeju. Vecāks klients pelēkā uzvalkā pienāca pie Jāņa un ar izsmējīgu līdzjūtību uzsita viņam pa plecu.
— Gadās, kolēģi. Vajadzēja sievu cienīt. Tagad jau par vēlu.
Viņš aizgāja pirmais, un pēc viņa pamazām izklīda arī pārējie. Nepagāja pat desmit minūtes, kad zāle bija gandrīz tukša. Palika tikai Jānis, viņa māte un administratore ar neapmaksāto rēķinu rokās.
— Jums ir divdesmit minūtes, — viņa paziņoja bez jebkādām emocijām. — Pēc tam saukšu apsardzi.
Inese steigā izkratīja no somiņas dažas banknotes. To bija par maz. Jānis pārmeklēja kabatas, atrada vēl kaut kādu sīknaudu un dažas salocītas zīmes. Arī tas nelīdzēja. Administratore vēroja viņus ar aukstu, gandrīz ziņkārīgu skatienu.
— Sievai zvanījāt?
Jānis klusēja. Inese skaļi ievilka elpu, un viņas seja pārklājās sarkaniem plankumiem.
— Tā lauku skuķe… — viņa iesāka, aizrijoties no niknuma, un brīdi nespēja pateikt neko vairāk.