Anna pamanīja vīramāti agrāk, nekā tā bija ieraudzījusi viņu. Inese stāvēja pie banketu zāles ieejas, ar pirkstiem piekārtoja ap kaklu zelta ķēdīti un vēroja sanākušos tā, it kā domās noteiktu katra vērtību pēc uzvalka cenas. Anna pie durvīm samazināja soli. Šo skatienu viņa pazina pārāk labi — vēsu, caururbjošu, aprēķinošu, kā lombarda darbiniekam, kurš uzreiz meklē trūkumus. Viņai mugurā bija tumši zila kleita bez spīdumiem un greznuma. Tā pati kleita, kuru viņa bija vilkusi gandrīz uz visiem svētkiem pēdējo trīs gadu laikā.
Inese viņu ievēroja tikai tad, kad Anna jau bija pienākusi pavisam tuvu. Vīramātes sejā uz mirkli notrīcēja nepatika.
— Ak, Anniņ, tev te vieta nav paredzēta, — viņa pateica skaļi, lai dzirdētu visa zāle, ar izliktu pārsteigumu balsī. — Mīļā, tu laikam esi sajaukusi durvis, vai ne? Mums šeit ir pieņemšana cienījamiem cilvēkiem, biznesa vakariņas. Tavs līmenis ir ēdnīca pie stacijas, aizej labāk tur. Nekompromitē manu dēlu priekšniecības priekšā, esi prātīga.
Anna neatbildēja ne vārda. Desmitiem acu acumirklī pavērsās pret viņu. Kāds klusi iesmējās caur degunu, kāds cits, samulsis, novērsa skatienu. Pie garā galda, uz kura rindojās glāzes un šķīvji ar uzkodām, sēdēja Jānis. Viņš uz plaukstas locītavas pielaboja dārgo pulksteni un paskatījās uz sievu tā, it kā redzētu nejaušu svešinieci, kas ieklīdusi nepareizajā telpā.
— Anna, mammai taisnība. Tu te neiederies, saproti? Brauc mājās. Es pēc tam pats atbraukšu.
Viņš pat nepacēlās no krēsla. Pat nemēģināja pienākt tuvāk. Tikai pavirši pamāja ar roku, it kā atstumtu viņu no sevis, un tūlīt pagriezās atpakaļ pie viesiem. Vīrietis pelēkā uzvalkā pieliecās pie blakussēdētāja un kaut ko klusi iečukstēja. Abi pasmīnēja.
Anna apgriezās un izgāja. Bez asarām. Bez jautājumiem. Durvis aiz viņas aizvērās maigi, gandrīz nedzirdami.
Ārā pūta ass vējš. Anna izņēma telefonu un atvēra bankas lietotni. Visas uzņēmuma kartes bija piesaistītas viņas kontam — uz to viņa pati bija uzstājusi pirms pieciem gadiem, kad sedza Jāņa parādus un vilka viņu ārā no bedres pēc viņa neveiksmes. Toreiz parādu piedzinēji zvanīja naktīs, bet vīrs sēdēja virtuvē bāls kā siena un atkārtoja: “Es netiku galā. Es visu pazaudēju.” Anna toreiz pārdeva vecāku māju laukos un bez pārmetumiem atdeva naudu. Naktīs kārtoja grāmatvedību, dienās vienojās ar piegādātājiem, kamēr viņš “atjaunoja reputāciju”. Jānis lietoja kartes un bija pārliecināts, ka tas viss ir viņa paša nopelns.
Viens pieskāriens ekrānam — un uzņēmuma karte tika bloķēta. Anna vēl mirkli paskatījās uz paziņojumu, pēc tam ielika telefonu somā. Viss bija izdarīts.
Tikmēr banketu zālē viesi atkal kļuva brīvāki, un Inese jau bija sākusi savu kārtējo stāstu.