Drīz pēc tam Anna noīrēja nelielu dzīvokli pavisam citā pilsētas pusē. Ne pārāk plašu, ne greznu, toties savu — klusu, gaišu un bez svešām balsīm aiz sienas, kas atgādinātu par pagātni. Viņa atrada arī jaunu darbu. Ne tādu, kur katrs skatiens mēra tavu kleitu, rotas un to, cik pārliecinoši tu smaidi svešiniekiem pie svinību galda. Vienkāršu darbu, kur no viņas prasīja tikai prasmes, nevis paklausīgu lomu citu izdomātā izrādē.
Pamaziņām dzīve kļuva mierīgāka. Dienas vairs nesadalījās skandālos, pārmetumos un gaidās, kad kāds atkal ienāks un paziņos, kā viņai jādzīvo. Nebija ne zelta ķēžu, ne skaļu mielastu, ne cilvēku, kuri vispirms novērtē audumu, bet tikai pēc tam — cilvēku. Anna sāka pierast pie klusuma. Sākumā tas šķita neparasts, gandrīz biedējošs, taču ar laiku viņa saprata: tieši tā skan brīvība, kad tai beidzot atbrīvo vietu.
Kādā dienā, ejot pa ielu, viņa nejauši nonāca pie tās pašas zāles. Soļi apstājās paši no sevis. Anna pacēla skatienu uz izkārtni, kas joprojām karājās turpat, it kā nekas nebūtu noticis. Tajā brīdī atmiņa atvēra durvis, kuras viņa sen vairs nebija vēlējusies vērt vaļā.
Viņa atcerējās to vakaru. Ineses balsi — skaļu, paštaisnu, aukstu. Viesu sejas, kurās ziņkāre mijās ar klusu nosodījumu. Jāņa skatienu, kurā nebija ne siltuma, ne apņēmības, ne pat apjukuma. Tikai tukšums un bailīga vēlme neiesaistīties.
Toreiz Anna bija gaidījusi pavisam maz. Ne varonīgu aizstāvību, ne lielus vārdus, ne dramatisku žestu visu priekšā. Pietiktu ar vienu teikumu. Ar vienu vienīgu zīmi, ka viņa nav viena. Ka cilvēks, kuru viņa bija uzskatījusi par savu tuvāko, spēj nostāties blakus kaut vai uz mirkli.
Taču viņš izvēlējās klusēt.
Un tajā klusumā viss arī beidzās.
Anna toreiz aizgāja. Bez kliegšanas, bez lūgšanās, bez vēlmes pierādīt, ka viņai sāp. Vienkārši pagriezās un izgāja no dzīves, kurā viņai vairs nebija vietas.
Tagad viņa vēl dažas sekundes pastāvēja uz ietves. Vējš viegli sakustināja matus, garām steidzās cilvēki, un zāles durvis palika aizvērtas. Anna vairs nejuta ne dusmas, ne kaunu, ne vajadzību kaut ko izskaidrot.
Viņa tikai dziļi ievilka elpu, pagriezās un devās tālāk.
Aiz stūra sākās cita iela. Un kopā ar to — viņas jaunā dzīve.
Bez viņiem.