Kad klusums beidzot kļuva īsts, Anna sāka kārtot arī pārējo — mierīgi, bez steigas un bez liekām sarunām. Uzņēmumu viņa nodeva Jāņa darījumu partnerim par pavisam simbolisku samaksu. Tas bija tas pats cilvēks, kurš savulaik bija palīdzējis viņai tikt galā ar dokumentiem un, atšķirībā no daudziem citiem, neprasīja neko vairāk, nekā bija nepieciešams.
Viņš neko nepārmeta. Nejautāja, kāpēc. Neinteresējās, kas īsti noticis ģimenē. Vienkārši parakstīja vajadzīgos papīrus, paspieda viņai roku un novēlēja veiksmi. Annai tajā brīdī pat šķita dīvaini, cik viegli reizēm aizveras durvis, kuras gadiem ilgi likušās gandrīz neizkustināmas.
Pēc tam viņa pārcēlās. Atrada nelielu dzīvokli citā rajonā — bez plašām istabām, bez dārgiem aizkariem un bez visa tā spožuma, ar kuru agrāk bija mēģināts aizklāt tukšumu. Tur bija klusi. No rītiem aiz loga dzirdēja tramvaju, vakaros kāds kaimiņš aiz sienas ieslēdza radio. Nekas īpašs. Un tieši tas viņai bija vajadzīgs.
Drīz Anna atrada arī jaunu darbu. Ne tik skaļu, ne tik pamanāmu, toties godīgu un mierīgu. Viņas dienas kļuva vienkāršākas. Tajās vairs nebija zelta ķēžu, greznu banketu, uzspēlētu smaidu un cilvēku, kuri vispirms novērtē kleitu, bet tikai pēc tam pašu cilvēku. Nebija nepieciešams kādam kaut ko pierādīt. Nebija jāizliekas.
Reiz, ejot pa pilsētu, viņa negaidīti nonāca pie tās pašas zāles. Soļi paši no sevis palēninājās. Anna apstājās uz ietves un pacēla skatienu uz izkārtni. Viss bija kā agrāk — durvis, fasāde, spožie burti. Tikai viņa pati vairs nebija tā pati sieviete, kura toreiz stāvēja visu priekšā un gaidīja vismaz vienu vienīgu vārdu savā aizstāvībā.
Atmiņa uz brīdi atgrieza viņu tajā vakarā. Ineses balss — asa, auksta, pārliecināta par savu taisnību. Viesu sejas — ziņkārīgas, apmulsušas, dažas pat apmierinātas, it kā viņi būtu tikuši pie izrādes. Un Jāņa skatiens. Ne dusmīgs, ne vainīgs. Drīzāk tukšs.
Viņa toreiz gaidīja, ka viņš kaut ko pateiks. Kaut vai īsi. Kaut vai neveikli. Kaut vai ne tā, kā vajag, bet tomēr nostāsies blakus. Taču viņš izvēlējās klusēt.
Un viņa izvēlējās aiziet.
Anna vēl mirkli pastāvēja pie zāles, tad lēnām pagriezās un devās tālāk. Aiz stūra sākās cita iela, cita diena un cita dzīve. Viņas pašas dzīve.
Bez viņiem.